Apsveicam!
16. septembrī Lēdurgas dendroparks atzīmēs savu 50 gadu jubileju un parka dibinātāja Arvīda Janitena 100. dzimšanas dienu. Ikviens interesents aicināts uz svētku pasākumu, kura laikā būs iespēja piedalīties dažādās radošās nodarbēs un pavadīt laiku aktīvā un izzinošā atpūtā dabā.
Svētku programmā:
No plkst. 12.00 apmeklētāji aicināti izstaigāt dendroparku kopā ar gidu un iepazīsties ar daudzveidīgo Lēdurgas dendroparka koku un košumkrūmu kolekciju. Lēdurgas dendroparks ir viens no lielākajiem dendroloģiskajiem stādījumiem Latvijā – tajā aug aptuveni 1000 dažādu sugu kokaugu un dekoratīvo krūmu. Tāpat varēs noskatīties filmiņu par parka dibinātāju A. Janitenu.
No plkst. 14.00 “Ceļojums laikā” – parka stāsti par cilvēkiem un dabu un Lēdurgas mājražotāju izstāde-tirdziņš. Par muzikālu noskaņojumu gādās grupa “Karakums” ar solistu Normundu Jakušonoku.
No plkst. 15.30 aktīvākie parka apmeklētāji aicināti piedalīties orientēšanās sacensībās ar dažādiem uzdevumiem parkā. Precīzākajiem – šaušana ar lokiem. Mazākos parka apmeklētājus iepriecinās burbuļi un seju apgleznošana, kompozīciju veidošana no dabas materiāliem. Tāpat notiks ikgadējais konkurss “Rudens burciņā”, kurā ikviens varēs izgaršot rudeni un sajust tā klātesamību. Konkursa dalībnieki dalīsies ar pašu gatavotajiem salātiem, un citi, tos izgaršojot, vērtēs. Pieteikties konkursa dalībai var, zvanot pa tālr. 25549747.
Pasākuma laikā darbosies arī foto kaste.
16. septembrī, uzrādot Siguldas novada iedzīvotāja ID karti, dalība pasākumā un ieeja Lēdurgas dendroparkā – bez maksas.
Pasākuma dienā tiks nodrošināta iespēja Siguldas novadā deklarētajiem iedzīvotājiem pieteikties iedzīvotāju ID kartei.
Ieskats Lēdurgas dendroparka vēsturē:
1973. gada pavasarī paralēli kolhoza “Lēdurga” dārznieka darbam Arvīds Janitens* saimniecības maz izmantotā tīrumu, meža un pārpurvotu pļavu platībā sāk stādīt kokus, krūmus un ziemciešu puķes. Mēģinot, zaudējot, iegūstot un mācoties no savām un citu kļūdām, parka dibinātājs izveido lielāko nevalstiskas cilmes kokaugu krājumu Latvijā;
Ap 1993. gadu Nacionālā botāniskā dārza dendrologi profesora R. Cinovska vadībā Lēdurgas dendroparkā konstatēja 939 koku un krūmu sugas, pasugas, varietātes un šķirnes, kas šobrīd skaita ziņā pārsniedz jau tūkstoti; Lēdurgas dendroparks ir viena cilvēka mūža darbs, ilgu laiku bez pastāvīgiem palīgiem un pa laikam nesaprasts un apšaubīts. Ap 1999. gadu A. Janitenam parka uzturēšanas darbos sāk palīdzēt Karoļa Treja ģimene un turpina parka apsaimniekošanu līdz 2011. gadam;
2012. gada nogalē tā laika Krimuldas novada pašvaldības domē tiek pieņemts lēmums izveidot Lēdurgas dendroparku par Krimuldas novada struktūrvienību, un 2013. gada februārī tiek atjaunota parka darbība. Šodien Lēdrugas dendroparks ir Siguldas novada pašvaldības struktūrvienība. Gadu gaitā Lēdurgas dendroparks kļuvis par dabas un kultūrvēsturisku aizsargājamu objektu. To ik gadu apmeklē tūkstoši bērnu un pieaugušu tūristu un interesentu, un viņu skaits turpina nemainīgi pieaugt. Šeit atrodams neizsmeļams materiāls kokaugu pētniekiem, jo Lēdurgā sekmīgi aug un pārziemo daudz Ziemeļvidzemē neizturīgu kokaugu sugu un šķirņu. 2018. gadā parkā pēc ainavu arhitektes Vinetas Radziņas projekta izveidots koku horoskopa aplis, 2020. gadā sāk veidot rožu stādījumus. Kopš 2021. gada parka teritorijā atklāta disku golfa trase un darbojas izzinoša programma bērniem.
www.sigulda.lv
*Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris Arvīds Janitens
Dzimis 1923. gada 20. septembrī Lēdurgas pagasta Jaunmelsalās. Pabeidzis Lēdurgas sešgadīgo skolu un Umurgas divgadīgo lauksaimniecības skolu, strādā tēva mājās. Vācu okupācijas laikā iesaukts latviešu leģionā. Kad vācu armija 1944. gadā atkāpās uz Kurzemi, viņš dezertē un līdz sarkanās armijas ienākšanai slēpjas tēva mājās. Taču jau pēc pāris mēnešiem atkal tiek iesaukts armijā — šoreiz pretējā pusē. Vācu armijas kapitulāciju sagaida Kurzemē, taču demobilizēts tiek tikai 1947. gadā. 1948.gada rudenī sāk strādāt par dārznieku kolhozā “Lēdurga”, kur nostrādā līdz pat pensijai, kad pāriet uz pusslodzi darbā paša izveidotajā dendrārijā.
Dendrāriju Arvīds Janitens sāka veidot 1973. gada pavasarī Lēdurgas dienvidaustrumu malā neapstrādātā aizlaistā platībā. Gan legāli, gan nelegāli viņš apguva un pievienoja dendrārijam ar lauksaimniecības kultūrām neaizņemtās platības un novārtā pamestos tīrumus, to pakāpeniski paplašinot. Vēlāk ar pagasta pašvaldības lēmumu dendrārijam pievienoja arī Ķipkalnu un Mudurgas mežu nogabalus, kam nākotnē jākļūst par mežaparkiem.
1993. gada vasarā ar Lēdurgas dendroloģisko parku iepazinās Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras laboratorijas speciālistu grupa Raimonda Cinovska vadībā.
Inventarizācijas aktā atzīmēts, ka dendrārija kopējā platība ir 35,9 ha. Ar sugu, varietāšu un dekoratīvo formu daudzveidību tas ieņem vienu no pirmajām vietām Latvijā, atpaliekot tikai no Nacionālā botāniskā dārza un Mežu pētīšanas stacijas “Kalsnava”. Stādījumi izvietoti ar labu gaumes izjūtu, ievērojot koku un krūmu ekoloģiskās prasības. Dendrārijā konstatētas 939 sugas, pasugas, varietātes un formas. No tām Latvijā savvaļā augošās — 60 (4 skujkoku un 56 lapkoku sugas), bet introducētās — 879 (131 skujkoks un 748 lapkoki un krūmi). Taksonu skaits īstenībā ir lielāks, jo sarakstā nevarēja ietvert visus tos jaunos stādījumus, kas vēl nebija lāgā iesakņojušies un tādēļ nebija droši nosakāma to piederība, kā arī daudzās hibridogēnās izcelsmes formas un šķirņu sēklaudži, it īpaši pie bārbelēm, sausseržiem, ābelēm. Vairums introducēto sugu dendrārijā aug ļoti labi. Sugu skaitā vairākas ir unikālas, jo nekur citur Latvijā tādu nav. Te zied un augļus ražo Lavaljē krustābele, vairāki neredzēti baltegļu hibrīdi. Labi jūtas Tālo Austrumu kļavas, dažādas dienvidu ošu sugas, interesanti
ābeļu sēklaudži ar nokareniem zariem, riekstkoki un magnolijas. Stādāmais materiāls saņemts no Nacionālā botāniskā dārza, Inčukalna un Baltezera kokaudzētavām, Laidu Jaunbrēdiķiem, Jaunjelgavas virsmežniecības kokaudzētavas, Mežu pētīšanas stacijas “Kalsnava” un citām kokaudzētavām. Sēklas saņemtas arī no dažādiem botāniskajiem dārziem. Čakli vācis, sējis un potējis arī pats A.Janitens. Par prieku un gandarījumu sev un pārsteigumu un apbrīnu citiem.
No Arvīda Janitena pierakstiem
Esmu mēģinājis izsekot savu sentēvu gaitām un pārdomājis, kā tas viss ietekmējis manu dzīvi. Kā stāsta vēstures avoti, Janiteni esot cēlušies Straupes apkārtnē. Notikusi seno lībiešu un latviešu sajaukšanās. Varbūt vēl kas cits. Janitenu vārdu esot ienesis kāds brāļu draudzes sludinātājs no Čehijas.
Klīzdams apkārt pa muižām, mans tēvatēvs kā rentnieks nonācis muižas mājā Lēdurgas pagasta Melnsalās, un viņam šī nomaļā Laugas (Akaču) purva sala iepatikusies. Vēlāk viņš to atpircis no Bīriņu muižas par dzimtas māju. Tā vēl līdz šai dienai kāds no Janiteniem tur kaut kā saimnieko.
Pirmā pasaules kara laikā māja un saimniecības ēkas tika daļēji nopostītas. To atjaunošanai un jaunās mājas celtniecībai ulmaņlaika valdība piešķīra 1000 latu lielu neatmaksājamu pabalstu. Rakām grāvjus un cīnījāmies ar Laugas purva uzmākšanos. Tā arvien tālāk uz priekšu. Visu to pazaudējām, kad sākās pārmaiņas mūsu valsts un tautas dzīvē.
No sarunas pie Lēdurgas dižakmens
— Man kā bērnam patika skatīties, kā tēvs stāda kokus. Es arī sāku mēģināt — kā ieraudzīju kādu krūmos ieaugušu jāņogu krūmu vai kādu skaistu kociņu, kašņāju ārā un stiepu mājā. Tikai man nekas neauga. Saprašana nāca vēlāk. Kad pabeidzu sešklasīgo skolu, man likās, ka mācīties pietiek un jāsāk strādāt zemi. Tēvs atkal stipri gribēja, lai es eju tālāk. Man nekas cits neatlika, iestājos Umurgas divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Un labi vien bija. Tomēr daudz ko iemācījos, sāku labāk saprast. Toreiz mūsu skolotājs bija arī Paula Putniņa tēvs. Tā bija laba skola. Nekādas speciālas dārzkopja izglītības man nav, ar to ir pieticis, ko tur iemācījos. Dārznieks Mārtiņš Bērziņš ierādīja rijolēšanu. Tā ir zemes dziļa pārrakšana, kas pie stādīšanas vienmēr vajadzīga, jo notiek dziļa augsnes ielabošana, uzirdināšana un aerācija.
Kad te bija kolhozs, sākumā stādīju kokus gar ceļmalām. Visu Lēdurgu esmu piestādījis. Bet ceļmalā kociņus lopi nobradā, mašīnas nobrauc. Biju pa Latviju pabraukājis un arī tālāk — uz Kaukāzu, Krimu. Radās interese par dendroloģiskajiem parkiem. Sāku domāt, ka mums Lēdurgā arī kaut ko tādu vajadzētu. Kad man ierādīja to zemesgabalu, braucu uz Rīgas un Salaspils botāniskajiem dārziem, apspriedos ar speciālistiem. Sāku vākt stādus no visām malām, arī paši ierīkojām kokaudzētavu. Iemācījos potēšanu, acošanu un citādas gudrības. Viktors Vārna no universitātes botāniskā dārza bija tā kā uz nažiem ar Pēteri Upīti un mudināja mani sākt audzēt aprikozes un persikus. Lai “tam dobelniekam” parādītu, ka viņš nav vienīgais brīnumdārznieks. Izcīnījos vareni. Dažu gadu bija kāda raža, bet atkušņi tos kociņus beidz nost, tikai nedaudzi palikuši.
Te ir visādi retumi: ābeles ar nokareniem zariem, sarkanlapu ieva un baltlapu ozols, platlapu liepa, klājeniskā egle un diegveidīgā egle. Daudzi koki esot unikāli, citur Latvijā tādu neesot. Bet es priecājos par visiem. Kā tēvam — visi bērni mīļi. Vienmēr ir paticis kaut ko darīt, veidot savu apkārtni. Mans dzinējspēks visu mūžu bijusi dabas daudzveidība un katra dzīvības asniņa skaistums.
Visu rakstu var izlasīt izdevuma Latvijas Vēstnesis arhīvā
Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore