Vēlme vienkārši DZĪVOT

Atzīmējot 85. gadadienu kopš 1941. gada 14. jūnija masu deportācijas, Eiropas Parlamentā, Solidaritātes laukumā Briselē tika rīkota īpaša piemiņas ceremonija, politiski represēto cilvēku vārdu lasīšana. Ceremonijā klātienē piedalījās pieci politiski represētie no Latvijas, to vidū arī Siguldas politiski represēto biedrības priekšsēdētāja Gunta Veigule. Tas bija emocionāls brīdis, kura laikā katram iesaistītajam, arī Guntai Veigulei, raisījās domas par pašas, viņas ģimenes un dzimtas piedzīvoto, izmainītajiem, pat salauztajiem likteņiem. Ikviens no represētajiem gribēja vienkārši DZĪVOT, bet padomju laiks uzspieda savas idejas un noteikumus.

Ieskats Guntas Veigules dzīvesstāstā.

Pieredzētais Briselē

Briselē izsūtīto cilvēku lasījums ilga divas stundas. Katrs, kurš piedalījās lasījumos, varēja nosaukt arī savas ģimenes locekļus. Nosaucu savu vectēvu, mammu, kuru paņēma no skolas sola, krustmammu. Tas ir tāds ļoti emocionāls moments. Klausoties piemiņas lasījumos uzzināju, ka no represijām cietuši netikai Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas iedzīvotāji, bet izsūtītie bijuši arī no Itālijas, Rumānijas, Čehijas iedzīvotāju vidus. Represēja tos, kas dzīvoja pierobežā Krievijai un skaitījās nelabvēlīgi režīmam.

Pirmo reizi biju NATO galvenajā mītnē** Briselē, pārsteidza, ka tur ir gaitenis, kas nosaukts Baltijas ceļa vārdā. Uzstādīta arī plāksne, kas par to informē. Redzama arī glezna, kurā attainots minētais notikums.

Pie “Lielās Stēlas” *

14.jūnijā pie okupantu upuru pieminekļa “Lielā Stēla” Siguldā notika lasījumi, kuru laikā nosauca izsūtīto cilvēku vārdus un uzvārdus no visa lielā Siguldas novada. Šobrīd novada represēto sarakstā ir 130 cilvēki. Biju apmeklējusi Valsts arhīva vietni un pētīju, apkopoju, cik izsūtīto cilvēku novadā konkrētāk no visām apdzīvotajām vietām.

Diemžēl, daudzi no šiem cilvēkiem neapmeklē atceres pasākumus, jo daudziem nav fiziska spēka turp doties, daudzi negrib atcerēties tos laikus. To gan var saprast, jo arī mēs ar draudzeni, kas esam dzimušas Sibīrijā, būdamas jaunākas, iepriekš negājām uz šiem atceres pasākumiem. Pirmkārt, lai neredz, ka mēs esam no izsūtītajiem. Tas tabu temats sēž iekšā, ka tu negribi īsti rādīties sabiedrībā kā represētais.

Siguldas novada represēto biedrībā

Par Siguldas represēto biedrības priekšsēdētāju kļuvu apzinoties represēto piemiņas svarīgumu sabiedrībā. Mani iecelt vēlējās Juris Čivčs, toreizējais biedrības priekšsēdētājs, jo pats tolaik slikti jutās. Taču atzīšos, – man ir grūti šo represēto organizāciju vadīt tāpēc, ka pati esmu Sibīrijā dzimis bērns. Juris Čivčs bija izsūtītais, bet es tur tikai piedzimu. Tāda duāla sajūta, nav saprotams, kā izturēties šādā situācijā. Katram no iesaistītajiem tā sāpe atšķiras. Padomju laikos runāt par šo tēmu bija zināmā mērā bīstami. Tagad var runāt, bet informācija ir jāpilnveido, jāapkopo un, galvenais, jāsaglabā. Par to vajadzētu runāt ar jaunatni skolās.

Pārdomas par Latvijas vēsturi pie “Lielās Stēlas”

Šogad kopš 1941.gada izvešanas apritēja 85 gadi. “Lielās Stēlas” piemineklis uzlikts jau pasen, bet klāt pievienotā informācija ir skopa, nav pilnīga. Svarīgi, lai katrs, kas ietu garām, to brīvi varētu saprast un apdomāt – kas notika un kāpēc tā? Vēlamies, lai Stēlas piemiņas vietā novadniekiem un tūristiem, kas pārvietojas garām, būtu labāk saprotama šīs vietas nozīme. Būtu labi, ja uz atsevišķas plāksnes tiktu minēti cilvēku uzvārdi, kas izvesti 1941.gadā un 1949.gadā no Siguldas novada. Šis ir aktuāls, risināms jautājums, īpaši svarīgs nākamajām paaudzēm.

Mēs sabiedrībā rakstam par dižkokiem, bet vajadzētu arī šos izsūtīto cilvēku stāstus fiksēt, lai arī nākamās paaudzes to uzzinātu. Vai skolā par to runā pietiekami, vai bērni saprot represiju notikumus, tautas traģiskās, ciešanu pilnās lappuses?

Būtu bēdīgi, ja šie traģiskie notikumi aizmirstos, pārklātos ar putekļiem. Vajadzētu tā, lai mēs ieinteresētu bērnus par to, jo tā ir Latvijas vēsture.

Ir arī prieks un pateicība, – pagājušajā gadā Siguldas novada domes vadībai, personīgi priekšsēdētājs Linards Kumskis, kurš mūs uzklausīja, lai pie Stēlas pieminekļa tiktu izveidota dobe. Esam gandarīti, ka apkārtne kļuvusi pievilcīga, līdz ar to izceļot pieminekli.

Represēto piemiņai

Esmu bijusi pie novada represētajiem, esmu pierakstījusi viņu pieredzes stāstus, atmiņas, apkopojusi pievienotās bildes. Šo visu esmu atdevusi Turaidas muzejrezervāta krājumā speciālistam Edgaram Ceskem. Man gribētos, lai Turaidas muzejrezervātā būtu šāds stends, vai karte, kāda piemiņas zīme par represētajiem siguldiešiem. Nevaru iedomāties kur citur tāds apkopojums būtu izvietojams.

Šogad martā uz represēto atceres pasākumu bija atnākuši Siguldas Valsts ģimnāzijas skolēni, viņi bija rakstījuši esejas par šo tēmu. Viena no tām bija par vilciena riteņu dunoņu. Skolēni lasīja savas esejas, tas bija gan vienreizēji, gan aizkustinoši līdz sirds dziļumiem. To visu vadīja Siguldas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Inese Berga, – sirsnīga pateicība viņai par šo veikumu. Tas ir tāds vienreizējs gadījums, ka skolotāja mērķtiecīgi šo tēmu aktualizē skolēniem. Skolotāja Inese Berga pati raksta vēstures grāmatas, varbūt tāpēc tas nav tik grūti.

Citi skolotāji ir uz Jūs ar šo tēmu, rezervēti. Tālab arī nav nekādas aktivitātes izglītības procesā, lai to vēstītu, skaidrotu, izprastu.  

Izmainītie likteņi

No Sibīrijas maz ko atceros, jo tur piedzimu. Atgriežoties man bija pieci gadiņi. Savukārt, 1949.gadā manu mammu (16 gados) turp nosūtīja no sestās klases sola, arī mammas brāli (18), krustmāti (14), tanti ar piecgadīgo meitiņu. Kad jau bijām atgriezušies 1957.gadā, atceros Ziemassvētkus, kā vectēvs bīdīja aizkarus ciet,  lai neviens neredz, ka svinam Ziemassvētkus. Mani ģimenes mīļie, kas bija izsūtīti, visi jau ir aizgājuši mūžībā. Mans tētis ir Sibīrijas vācietis, esmu Leonarda meita. Vāciešiem neļāva no turienes izbraukt un neļāva arī mammai apprecēties. No 1957. līdz 1961.gada viņš sūtīja mammai par mani alimentus. 

Padomju laikā par šo represiju, ģimenes sāpīgo pārdzīvojumu laiku nedomāju, vienkārši gāju un strādāju, rūpējos par ģimeni.

Vainīgs vectētiņš?

Ja tā pārdomā mūsu izsūtīšanu, tad sanāk, ka vainīgs ir vectētiņš, jo īstenībā mūs izsūtīja viņa prasmīgās saimniekošanas dēļ. Izklausās diezgan absurdi, bet tā sanāk. Vectēvs tika izsūtīts 1941.gadā, tolaik viņš bija Burtnieku pagasta vecākais, skaitījās liels budzis pēc tā laika mērauklas. Viņam bija divstāvu māja, pamatīga kūts, lopiņi, bija pat strādnieki. Vectētiņš pats arī daudz strādāja, visur bija rūpīgs saimnieks. Blakus mājai uz mazās upītes viņš bija uzcēlis elektrostaciju. Jāsaka, ka atgriežoties no Sibīrijas, arī Piņķos viņš iestādīja kartupeļu lauku, uzcēla pagrabu. Mani ar jaunāko viņa meitu no rīta aizveda uz lauku ravēt un vakarā pārveda no lauka, vispār bija ļoti daudz jāstrādā. Salienas ciemā daudzām ģimenēm bija govis un katrai ģimenei vienu dienu bija jāiet tās ganīt. Kad vectētiņu no izsūtījuma atbrīvoja, sākotnēji viņš gribēja atgriezties uz savu Burtnieku māju. Taču māja jau bija sadalīta dzīvokļos, – tur dzīvojošie iznāca ārā un jautāja, kas mēs tādi esam sabraukuši. Tās mājas viņam vairs nepiederēja. Mūs ar kravas mašīnu aizveda uz Piņķiem.

Likteņdārzā ir uzstādīts akmens Mātēm

Likteņdārzā klusuma zonā atrodas piemiņas ansamblis politiski represēto ģimeņu un Sibīrijas bērnu mātēm. To atklāja 2019. gada 10. maijā. Tas ir veltījums Mātēm, kuras nesavtīgi ziedoja sevi, sargāja un glāba savus bērnus izsūtījumā Sibīrijas smagajos apstākļos. Piemiņas akmenim virsū ir uzraksts: “Paldies, Māt, ka tu neļāvi man nomirt.” Es šos vārdus saistu arī ar savu mammu. Sibīrijā mammai uzreiz pēc manas piedzimšanas bija jāiet strādāt, viņa strādāja govju fermā. Es piedzimu 1952.gada rudenī, mamma no fermas nesa pienu, paslēptu padusē, lai man varētu uzvārīt putriņu, pabarot, lai es izdzīvotu. Mani pieskatīja divas tantiņas, izsūtītās no Latvijas. Tik skarbi apstākļi bija jācieš manai mammai: “Paldies viņai, ka izglāba manu dzīvību.”

 Vēlme vienkārši DZĪVOT

Pabeidzu Rīgas 2. vidusskolu, skolotāja man uzreiz pateica, lai neeju studēt uz Latvijas universitāti, jo mani tur neuzņems. Mēģināju doties studēt uz Liepājas Pedagoģisko institūtu, jo gribēju tikt projām no mājām.

Beidzot Liepājas Pedagoģisko institūtu, mana otrā profesija bija pionieru vadītāja, kā arī bija jāizpilda obligātais priekšnoteikums, jāiestājas komunistiskajā partijā. Es to izdarīju, lai varētu veidot karjeru. Šai sakarā no Rīgas Stūra mājas pie vectētiņa devās pārbaudes.

Vēlāk no sava vectētiņa saņēmu pārmetumus: “Kur tu lien? Kas tev lika?” Atbildēju, ka man kaut kā arī jādzīvo, esmu mācījusies, beigusi pedagoģisko institūtu. Ko es tādu esmu izdarījusi? Tā kā tās visas represiju tēmas ģimenē vienmēr bija aizliegtās, vectētiņš, arī mamma teica, lai muti lieki nevirinu, – man bija grūtāk saprast kopsakarības. Vectētiņš bija dusmīgs un tik noteica, ka mans pionieru vadītājas un partijas laiks ir kauna traips mūsu ģimenei.

Sākoties Atmodas laikam, no partijas piederības ātri tiku vaļā.

Sibīrijas sniegu skarbums

Pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta beigšanas, lūdzu, lai mani sadalē sūta tuvāk mammas dzīves vietai, – viņa joprojām dzīvoja Piņķos. Mani aizsūtīja strādāt uz Siguldas internātskolu. 1975.gadā, kā sāku strādāt Siguldā, tā 2021.gadā beidzu skolas darba gaitas. Kopā sanāk 46 darba gadu stāžs izglītības jomā Siguldā.

Visu dzīvi ir bijis daudz jāstrādā un, ja gribēju izdarīt labāk, tā vienmēr nemaz nesanāca. Skolas direktors man vienu reizi teica šādus vārdus: “Tu esi laba skolotāja, bet skarba savās prasībās. Tas skarbums tev laikam no Sibīrijas sniegiem.” Jāsaka, ka es biju šerpa skolas darbā. Biju audzināta stingrībā, mana mamma arī bija tāda, ka visam jābūt pa plauktiņiem, pa vietām. Domāju, ka mans raksturs veidojā viņas ietekmē, – vienmēr gribēju kārtību, arī savās mājās. Savus abus dēlus arī esmu strikti audzinājusi. Dzīves līkloči ir bijuši asi, biju skarba savās prasībās, bet varbūt tikai tāpēc es varēju izturēt pārbaudījumus.

 Arī pie audžutēva dzīve man nebija viegla, tāpēc ar prieku devos studēt uz Liepāju. Atceros, kā mamma virtuvē raudāja, pārdzīvojot, kas tagad pieskatīs abus mazos brāļus.

Mani zelta viduslaiki

Liepājā bija mani zelta viduslaiki, tur arī satiku savu vīru. Šogad apritēja laulības 50 gadi un 55 gadi kā pazīstam viens otru. Kā smejos, vēl nav no manis aizmucis. Vīrs uz to atbild, ka no manis vairs nevarēs nekad aizmukt.

Mēs satikāmies, kad biju iestājusies 1.kursā, bet viņam uzreiz rudenī bija jādodas dienēt uz trim gadiem. Viņš dienēja Krimā, Melnās jūras flotē uz zemūdenes. Atgriežoties no armijas, izlaidumā viņš man pasniedza 21 baltu rozi. Tajos laikos tas bija īpaši, romantiski un aizkustinoši. Tagad atceramies kā es viņam iekritu acīs. Man bija ļoti gari mati un es biju ielikusi ilgviļņus garajos matos. Viņam patika arī mans mazais augumiņš, sauca, vērtēja mani par spriganu.

Pēc institūta pabeigšanas, pirmo gadu nostrādāju Siguldā un tad 1976.gada pavasarī apprecējāmies. Mēs laulājāmies Rīgā, Laulību pilī, jo vīram bija Rīgas pieraksts. Kāzu datumu izvēlējāmies, lai skolā neuzzina par šo faktu,- tas bija brīvlaikā.

Laimīgā laulība

Man tas apzīmējums – laimīga – liekas neiederīgs. Kāda laimīga? Visu dzīvi esam smagi strādājuši, slodzi, vai pat divas slodzes, gan internātskolā, gan par pionieru vadītāju, gan par sākumskolas skolotāju. Ja kāds skolotājs saslima, klašu durvis vaļā, – jāstrādā paralēli ar divām klasēm.

Atnākot uz Siguldu, pirmo gadu dzīvoju internāta istabiņā 2 reiz 3 metru telpiņā. Devos pie pašvaldības vadības, lai mums piešķir dzīvokli, kā jauniem speciālistiem. Man skarbi atbildēja: “Nevajag gādāt bērnus, ja nav kur dzīvot.” Tā joprojām, dzīvojot internāta istabiņā, piedzima pirmais dēls. Tad Laurenčos, veļas mājā mums piešķīra ar malku kurināmu istabiņu. Paši to istabiņu sakārtojām, lai būtu piemērota dzīvošanai. Vīrs prata santehnikas darbus, tas atviegloja šo darbu veikšanu. Ar labām domām atceros skolas direktoru Māri Lapiņu. Cepuri nost tik cilvēcīgam direktoram. Viņš vienmēr palīdzēja skolotājiem, ieteica, kā rīkoties, lai uzlabotu sadzīves situāciju.

Internātskolā kolektīvs izveidojās labs un stabils, draudzīgs un audzēkņus atbalstošs. Man klasē mācījās bērnunama bērni, arī adoptēti. Daži bēga atpakaļ uz bērnunamu. Dažiem mammas sēdēja cietumā. Internātskolā visus bērnus apģērba tīrā, jaunā veļā, mētelīšos un sarūpēja visu, kam jābūt. Pirmdienā bērnu atved tērptu skrandās, kaut tikko bērnam iedotas jaunas drēbes. Tā arī ir bijis. Reizēm bija ļoti grūti strādāt, jo jāmāca lielas klases. Bet tā mums bija laba dzīves skola. Mēs tur visi strādājām plecu pie pleca, kā viena ģimene.  

Labs vīrs un tētis

Varu būt pateicīga vīram kā viņš nodarbojās ar mūsu abiem puikām. Strādāju internātskolā, nācu mājās vēlu. Viņam pašam bija jāizdomā, kā vakarus ar dēliem aizpildīt. Spēlēja šahu, dambreti. Mums joprojām uz skapjaugšas vairāk kā 200 galda spēles, ne tikai pirktas, bet arī vīra paša izgatavotas.

Kopā esam apēduši pudu sāls. Dēls dzima 1976.gadā, es slimnīcā saslimu ar stafilokoku. Piecas dienas pēc dēla dzimšanas biju praktiski uz nāves gultas. Te glābējzvans bija mana mamma, kas pusgadu audzināja mūsu dēlu, līdz es atguvos. Smags trieciens bija, kad pēc diviem gadiem piedzima meitiņa, bet viņa pusgada vecumā nomira ar plaušu tūsku. 1982.gadā, kad gaidīju otro dēliņu, mani uzreiz sūtīja uz Miera ielu Rīgā. Kopā esam daudz izturējuši.  

Vīrs pēc dabas ir miera mika, ļoti labsirdīgs, strādīgs un tagad vēl intelektuālis, jo mums abiem patīk minēt krustvārdu mīklas. Tagad gadās saburkšķēties, taču varam kopā klusēt vai arī viņš lasa virtuvē, es lasu grāmatu istabā. Bet es zinu, ka viņš tur ir.  

Ināra Miškina

Foto no G.Veigules personīgā arhīva

*Represēto siguldiešu piemiņas vieta atrodas Čakstes un Pils ielu krustojumā, atklāta 1990. gadā. Tēlnieks Kārlis Baumanis.
1949. gada 25. marts ir diena, kad no savām mājām un dzimtenes svešumā tika aizvesti daudzi tūkstoši latviešu, kas ir bijusi lielākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana vēsturē. Liela daļa no viņiem, tostarp sievietes, sirmgalvji un bērni, Latvijā vairs neatgriezās – daļa novārga un aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs, daļa palika uz mūžiem Sibīrijas sniegos. Šajā dienā uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 000 cilvēku.

**NATO galvenā mītne Briselē (bieži dēvēta par NATO māju) ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas politiskais un administratīvais centrs. Tā atrodas Beļģijas galvaspilsētā Briselē, Harenas rajonā, Leopold III bulvārī.

Modernā un iespaidīgā ēku kompleksa galvenie fakti:

Jaunā NATO mītne tika oficiāli atklāta 2017. gada 25. maijā, pilnībā aizstājot veco kompleksu, kas turpat pāri ceļam darbojās kopš 1967. gada.

• Ēkas dizainu izstrādāja arhitektu birojs SOM. No augšas komplekss izskatās pēc savītiem pirkstiem, kas simbolizē alianses vienotību un solidaritāti.
• Komplekss aizņem 41 hektāru lielu teritoriju, un pašu ēku kopējā platība sasniedz aptuveni 250 000 kvadrātmetru.

NATO mājā ikdienā uzturas ap 4000 darbinieku, tostarp visu 32 NATO dalībvalstu nacionālās delegācijas un vēstniecības. Starptautiskais civilais un militārais štābs. Partnervalstu diplomātiskās misijas un sadarbības biroji.

• Gadā kompleksā tiek aizvadītas vairāk nekā 5000 līdz 6000 augsta līmeņa sanāksmes un darba grupas.