Jādzied ir visiem!

Siguldas pagasta Kultūras namā gada sākumā izskanējis Olgas Jakānes jubilejas koncerts “Dziesma un mīlestība”, kurā uz skatuves kāpa koris “Teiksma” un citi viņas mūžā nozīmīgi cilvēki un kolektīvi.

Siguldu par savām mājām Olga Jakāne dēvē jau kopš astoņu gadu vecuma. Profesionālā dzīve cieši saistīta ar Siguldas 1. pamatskolu – tur viņa mācījusi mūziku un vadījusi korus. Līdztekus darbam skolā O. Jakāne ir diriģente, kormeistare jauktajā korī “Sigulda” un vada sieviešu ansambli. Apmēram divas desmitgades Olga ir sieviešu kora “Teiksma” kormeistare, dziesmu autore un dziedātāja.

Olgas Jakānes veikums ir pamanīts un novērtēts. 2018. gadā viņai pasniedza Siguldas novada Gada balvu izglītībā par mūža ieguldījumu un par mūzikas un koru tradīciju veidošanu Siguldas novadā. Savukārt, 2025. gadā Olga Jakāne saņēma fonda “Lāčplēsis”* goda zīmi par ilggadēju darbu Dziesmu svētku kustībā, nododot dziedāšanas tradīciju no paaudzes paaudzē.

 Olgas Jakānes devīze vienmēr ir bijusi: “Jādzied ir visiem!” Kāpēc tā? Par visu vairāk lasiet intervijā.

• Ar kādām sajūtām saņēmāt apbalvojumus, piešķirto atzinību?

Katrā ziņā ar gandarījumu. Koris, kora dziedāšana ir manas dzīves sastāvdaļa vairāk kā 60 gadus. Būtībā viss darba mūžs aizvadīts valsts darbā. To gan vēlos uzsvērt, ka būtībā daudzi ir pelnījuši apbalvojumus. Mans darbs bija redzamāks, jo biju vairāk priekšplānā. Uzskatu sevi par ierindas siguldieti, kura godprātīgi veic savu ikdienas darbu.  Darīju no sirds to, kas jādara, pēc savas izjūtas. Darbs patika un arī dzīve, kas ar to saistījās. Tas bija vienīgais uz ko domās un darbos tiecos.

– Jubilejas koncerta nosaukums “Dziesma un mīlestība”, skanīgs un dziļdomīgs…

Jubilejas koncerta nosaukums ir kā dzīves moto, tie abi – dziesma un mīlestība – ir tādi ietilpīgi vārdi. Dziesma mani pavada visu dzīvi un bez mīlestības nekas prātīgs nav paveicams. Šie dzejnieka Grigore Vieru vārdi ļoti labi izsaka būtību.

Priecājos, ka koris “Teiksma” piedāvāja manam jubilejas koncertam šādu formātu, kurā tiekas mani un dziedāšanas draugi. Nevarēju iedomāties, ka šis pasākums tā izvērtīsies un kļūs par mana mūža nogales skaistāko notikumu. Koncertā man bija tik daudz patīkamu pārsteigumu! Īpaši “Teiksmas” dziedātājas, viņas visas koncertā staroja, dziedāja ar pilnu atdevi un pacēlumu, vienkārši lieliski. Atbraukušie kursa biedri, mūziķi, viņu vidū Gunta Bože, kas joprojām darbojas profesionālās mūzikas laukā, teica atzinīgus vārdus par “Teiksmu”, tās skanējumu.

Mazdēls koncertu ir uzfilmējis un ievietojis You Tube ar nosaukumu “Olgas Jakānes jubilejas koncerts “Dziesma un mīlestība”. Interesentiem ir iespēja to noskatīties, noklausīties. Īpašs prieks man par to, ka koncertā ar mani bija mana ģimene: meita Danuta un viņas dēls, mans mazdēls Lotārs Zariņš ar sieviņu Anniju, un dēls Daumants ar dzīvesbiedri Inesi un dēlu, manu mazdēlu Jorenu. Pietrūka vien Lotāra un Annijas dēliņa, mana mazmazdēliņa Henrija (1,5) un mazdēla Aleksandra (11), Daumanta dēla. Prieks, ka koncertā mazdēli redzēja, ka ome prot ne tikai kotletes cept, bet arī diriģē kori. Un, protams, priecājos redzēt viesu vidū savu brāli Ziedoni Bērziņu ar ģimeni.

• Vai ir dziesma, kas raksturotu jūsu dzīvi?

Tāda viena dziesma man nav, jo katram laikam, katram vecumam ir savas aktualitātes. Šobrīd jau divdesmit gadus man ir tuva Ulda Stabulnieka sarakstīta dziesma “Svece”, vārdu autors ir Egils Plaudis.

Mana svece vibrēdama dūmo, mana svece deg, aiz loga spēji vēji pūš,

Tomēr plinti nemetīšu krūmos, jo tajā lādēts mīlestības daudz.

Dziesmas tekstā viss būtiskais ir pateikts.

– Lūdzu, pastāstiet par pašas sarakstīto dziesmu pūru! Kā dzimst dziesma – klusumā vai emocijās?

Jā, tāds dziesmu pūrs man ir,- sākumā dziesmas rakstīju bērniem, kad bija tāda nepieciešamība. 60. līdz 80. gados mēs dzīvojām un strādājām pieticīgāk, vadot kolektīvus vienmēr bija jāatrod kāda odziņa, repertuāra papildināšanai. Dziesmas no radio ierakstīju kasetē, tad pārrakstīju uz nošu lapām un dziedājām. Mums nebija tādu iespēju kā tagad, – datorā tik uzklikšķini dziesmas nosaukumu un dzirdama dziesma un redzams arī nošu pieraksts.

Runājot par dziesmas tapšanas radošo procesu – man dziesmas top gan klusumā, gan emocijās. Ne jau visas dziesmas kļūst populāras, taču katrai savs mūžs, klausītāju un izpildītāju loks. Piemēram, Jaungada pirmajās dienās esmu pozitīvi uzlādēta ar atmiņām, emocijām, kuras papildināja noskatītais skaistais Vīnes filharmonijas koncerts, – tādos brīžos, ja pagadās būt vienai mājās, tās melodijas atnāk pašas un vajag tās pierakstīt, jo citādi tās aizpeld…

Iedvesmas dziesmai rodas arī laikā, kad domas ir brīvas no ikdienas rūpēm. Darba mūža laikā galva vienmēr bija pilna ar ikdienas pienākumiem. Būtībā, kad aizgāju pensijā, man atkrita daudzie pienākumi un melodijām bija vieta ienākt un skanēt.

Korī “Teiksma” šajā sakarā brīnišķīgu ieguldījumu dod Maruta Mitrevica, viņa raksta dzeju. Maruta viedi spēj radīt dzejas rindas un veltījumus, – tā arī tapa īpašs dzejolis par klinšu kraujām, draisko Gauju, ievu reibumu… Lēnām, pamazām ieskanējās melodija un ietērpa vārdus mūzikā – veidojās dziesma “Teiksmai”, kas nu ir kļuvusi par kora himnu. Tas ir mūsu pirmais kopdarbs, bet jāsaka, ka sadarbība turpinās.

• Dziedāšanas burvība jūs ir savaldzinājusi…

Muzikalitāte man noteikti nāk no mammas. Jau no mazotnes dzirdēju kā dzied mammīte, lai gan viņai nebija muzikālās izglītības, – balss skanēja brīnišķīgi. Mammīte, pēc tautības  lietuviete, dziedot prata harmoniski sadziedāties ar citiem. Klausījos un dziedāju līdzi.

Mācījos Siguldas 1. pamatskolā, tai pašā, kur visu mūžu nostrādāju. Lai gan dziedāšana bija mācību priekšmets, bet skolotāji mainījās, tādēļ zināšanas neieguvu. Redzot manu interesi, skolotāji neiebilda, ka uz mazā brūnā pianīno pēc dzirdes skandēju melodijas ar basiem. Tā bija mana pirmā muzikālā izglītība.

• Kā radās ideja un doma veidot zēnu kori?

Mana devīze vienmēr ir bijusi, ka jādzied ir visiem! Šā vai tā, bet ir jādzied. Parasti jauktajos koros – kurš ir līderis? Meitenes, jo viņas ir čaklākas, uzņēmīgākas, uzmanīgākas. Puiši, savukārt, tā pa pusei kaut ko piedzied, kaut ko velk. Man jau no laika gala vienmēr gribējies puikas iekustināt, lai viņi ir aizrautīgi arī dziesmā.  Mums skolā bija atsaucīgs direktors Gunārs Lieleicēns, viņš atbalstīja šo manu ideju par zēnu kori un tā mēs sākām. Tad uzreiz cita lieta, korī puišiem pašiem jātur meldiņš, pašiem jāatceras dziesmu vārdi. Sākumā jau nebija nekādi panākumi, kamēr to visu pamazām apguvām, iemācījāmies, radās prasme, zēnu koris sāka skanēt pienācīgi.

• Atsaucoties uz jūsu izteikto devīzi, – kāpēc tad visiem ir jādzied?

Dziedāšana attīsta cilvēku tik vispusīgi! Arī tos, kam nav izteikta muzikalitāte. Dziedot cilvēkam ir jākoncentrējas. Parasti bērniem jautāju: “Kas ir dziedāšanā svarīgākais – dziedāt vai klausīties?” Bieži bērni atbildēja, ka svarīgāk ir dziedāt. Bet, nē- svarīgāk ir dziedot klausīties, jo ir jākoncentrējas un jādzird arī citi. Nevar atnākt uz kori un raut dziedamo vaļā, kā es jūtu, nedomājot par citiem. It sevišķi korī. Dziedāšana ietver ritma izjūtas, skaņu veidošanas, izrunas, tēlu izpratnes, kopējas atmosfēras tradīciju kopšanas nosacījumus.

Koris ir visdemokrātiskākais mākslas veids, jo nekas speciāli nav vajadzīgs. Balss – instruments tev vienmēr ir līdzi, un tik dziedi.

Kopš sendienām dziedāšana sadzīvē bija ļoti izplatīta, bez tās nekur nekas nenotika. Mūsu skolā 60. – 80. gados liela dziedātāja bija mācību pārzine Astra Matisone un vecāku sapulcēs noslēgumā nereti bija arī dziedāšana. Caur koppapīru sarakstījām dziesmu vārdu lapiņas, lai visi var dziedāt līdzi. Uzskatīju, ka man, kā klases audzinātājai, arī bērnu vecākiem vajag kaut ko jaunu iemācīt. Un emocionāli, dziedāšana ir klausīšanās un sadarbība, sava veida disciplinēšana un kultūra. Siguldas 1.pamatskolā tā mēs darījām.

Un vēl – uzskatu, ka dziedāšana, piedalīšanās priekšnesumos ir arī nozīmīgs devums bērnam, sevi apliecinot. Nostāties citiem priekšā, dažam nav problēmas, bet daudziem ir vajadzīga īpaša sagatavotība. Kā man viena meitene atzinās: “Skolotāj, es visu mūžu atcerēšos, kā jūs man teicāt, “Inga, jāstāv taisnu muguru!”” Reizēm kāds vietā un laikā izteikts teikums, atstāj paliekošu iespaidu uz bērna dzīvi, pat uz visu mūžu.  

Darbā nevadījos no tā, lai koris iegūst kādu augstāko vietu konkursos. Jutu nepieciešamību pēc iespējas vairāk bērnus aizvest uz Dziesmu svētkiem, lai bērni redz un dzird, kāda ir pasaule, kāda ir Latvija, lielā Mežparka estrāde. Dziesmu svētkos no visām Latvijas pusēm sabrauc tūkstošiem dziedātāju un sadzied kopā vienu dziesmu, visi kopā klausa vienam diriģentam. Jutu to, kā savu uzdevumu.

• Kā nonācāt līdz zēnu kora salidojuma organizēšanai?

Ne gluži organizēju, bet rosināju zēnu koru kustību. Tas notika likumsakarīgi, Rīgas rajonā vien bija pieci zēnu kori. Visi piedalījās skatēs un ieguva tiesības dziedāt koru salidojumā. Mani ievēlēja par salidojuma virsdiriģenti, tas bija liels pagodinājums. Līdz ar to bija uzdevums būt žūrijā, klausīties, vērtēt visas Latvijas zēnu koru kolektīvu sniegumu. Toreiz Jānis Ērenštreits bija tā zvaigzne, kas stūrēja zēnu kora kustību. Divas reizes vedu pie viņa uz Doma kora skolu mūsu zēnus, lai viņi tuvāk iepzītu šo personību un arī gūtu nepieciešamo pieredzi kopdziedāšanā.

Maģistra darbu “Skolēna muzikalitātes attīstība sākumskolā” izstrādāju un aizstāvēju Latvijas universitātes Pedagoģiskajā fakultātē. Pieredzējuši pasniedzēji savās lekcijās rosināja gūt jaunas zināšanas, īpaši filosofe, profesore Maija Kūle. Šajā laikā gūtās zināšanas paplašināja redzesloku un noderēja pedagoģiskajā darbā.

• Kas dod prieku un gandarījumu, atskatoties uz saviem audzēkņiem, klases audzināmajiem?

Esmu sapratusi, ja apkārt tev ir pozitīva attieksme, tad vari godam strādāt un visu paveikt. Piemēram, darbā man vienmēr paralēli nāca līdzi klases audzināšana. Bet ar audzināmo klasi tikāmies vienu reizi nedēļā, dziedāšanas stundā, ko pasniedzu. Lai tuvāk iepazītu bērnus, piedalījos citās mācību stundās, vēroju spējas un attieksmi. Runāju ar mācību priekšmetu pasniedzējām, arī lai saprastu, kā un kas kuram veicas. Man ļoti palīdzēja bērnu vecāki, izveidojās labs kontakts. Nereti klases audzinātāja darbs prasīja  vairāk laika, nekā mans darbs, gatavojoties mūzikas nodarbībām. Joprojām satiekos un sazinos ar audzināmajiem, pat vēl pēc 50 gadiem, kā pabeigta skola. Par to ir liels gandarījums.

Sadarbība ar vecākiem man ir palikusi atmiņā, tā man ļoti palīdzēja visās darba gaitās. Arī zēnu korī bija izveidojusies vecāku šūniņa, kas dažādiem veidiem palīdzēja virzīties zēnu korim, atrodot pat papildus materiālo segumu. Ja vajadzēja, nopirka krekliņus, pat iegādājās fotoaparātu, izkārtoja braucienu uz Igauniju u.c. Sadarbība ar vecākiem dod pamatīgu pleca sajūtu.

Vissvarīgākais pamats audzināšanā ir vecāki, bērns, skolotājs – un bērns jūt, ka ir sadarbība un viņš atrodas uzmanības lokā. Līdz ar to, katram sniedzot savu ieguldījumu, bērns veidojas ar ticību savām spējām.

Vispār vēlos uzsvērt, ka Siguldas 1.pamatskolā ir izveidojusies iekļaujoša vide, kadri nemainās, sākuma uzstādījums tika dots no mūsu ilggadējā direktora Gunāra Lieleicēna. Tā tas sākās un Valters Mačs to labi turpināja, lai izdošanās jaunajam direktoram Edgaram Visockim. Vienalga kāda personība nāk, tai ir vieglāk iekļauties, jo viss risinās cilvēcīgi, viss, kas skolā notiek. Vēl mums bija raksturīgi tas, ka nācām kopā, pārrunājām aktualitātes un dziedājām gan vecāki, gan skolotāji. Tas mūs dabīgi tuvināja.

-Ko vienmēr ievērojāt darba dzīves laikā?

Darbāvienmēr esmu bijusi atbildīga, disciplinēta. Bija ne mazums sapulču un semināru. Reizēm dzirdēju kolēģus sakot, ka uz sapulci neies, jo tur visu laiku vienu un to pašu maļot. Šajā ziņā domāju citādi, – man vienmēr ir bijusi doma, ka, kaut vienu noderīgu teikumu uzzināšu tai sapulces reizē, tas arī būs ieguvums. Reizēm tiek atgādinātas aizmirstas lietas, kas noder darba gaitā.

• Vai ir bijis kāds kuriozs, ko atceraties ar smaidu?

Atceros kuriozu, kas parādīja skolas direktora cilvēcīgo attieksmi pret darbinieku. Man ir tāds niķis, ka nevaru vakaros aiziet gulēt, līdz ar to no rīta ir grūti pamosties, tikt augšā. Protams, kādā reizē aizgulējos, kad man jau bija jābūt uz kora mēģinājumu pirmajā stundā. Toreiz dzīvoju tuvu pie vecās skolas ēkas. Guļu, dzirdu tālruņa zvanu, paceļu klausuli, man zvana direktors Gunārs Lieleicēns un saka: “Labrīt! Nāc nu uz skolu, mēs jau dziedam.” Atnākot, bērni sēž uz podestiem, gaida, direktors stāv pie durvīm. Un nebija nekāda bāršanās no direktora. Šis skats un pašas kauns man palicis atmiņā uz visu mūžu.

• “Teiksmas” stāsts jūsu dzīvē…

Koris “Teiksma” man ir kā prieka meistarklase, lai gan sākās diezgan nejauši. Vīram toreiz, pirms daudziem gadiem, iepatikās tā skaistā vieta, Siguldas otrā pusē, kur mēs tagad dzīvojam, un mēs tur uzbūvējām māju. Tai laikā vēl strādāju Siguldas 1.pamatskolā un braucu uz darbu. Vienā brīdī sajutu pārslodzi, jo bija daudz pienākumu: strādāju ar pagasta jaukto kori, ansambli institūtā, skolā arodbiedrībā, skolas koros un tautas mūzikas pulciņā. Pieņēmu smagu lēmumu, aizgāju pensijā. Pievērsos ģimenei un dārznieces nodarbēm.

Tad, bez nopietniem nodomiem, “Teiksmas” diriģente Maija Feldmane mani uzrunāja palīdzēt, piekritu – strādāju par kormeistari, vienu brīdi arī kā diriģente. Viss izvērtās uz palikšanu, nu jau divus gadu desmitus. Kori vada diriģente Maija Feldmane, brīnišķīga mūziķe ar fantastisku raksturu! Mūsu korī vibrē īpaša stīga, kas sasaista kopā visas dziedātājas. Katrai dalībniecei ir savs dzīvesstāsts, ģimene, maizes darbs, katrai ir savs raksturs, bet dziesma ir kā virsuzdevums, kas vieno mūs visas.

• Dzīves gudrība, kurai sekojat?

To gan saku, nevar būt vienmēr samierniecisks, tad nav izaugsmes, progresa. Tomēr pāri visam, cilvēkam ir jāmēģina domāt pēc iespējas pozitīvi, jāmīl cilvēki, jāmēģina pēc iespējas otram darīt ko labu. Tas noteikti atsaucas, varu teikt no dzīves pieredzes. Līdz ar to arī pašam ir vieglāk dzīvot. 

• Jūs tik labi izskatāties, ko darāt lietas labā?

Pēc dabas esmu aktīva, kustīga, sava nozīme ir mammas gēniem. Patīk sportiskas aktivitātes, īpaši slēpošana un ūdensslēpes. Mans vīrs kādreiz teica, ka, ja gribi zināt kāda tava sieva izskatīsies vecumdienās, paskaties uz viņas māti. Un tā arī ir, mana mamma vienmēr bija kustīga un darbīga, vēl savos 80 gados brauca ar velosipēdu.

 -Darbojaties ar modernām tehnoloģijām: datoru, skāriejūtīgo telefonu…

Man vienmēr ir bijusi vēlme un interese apgūt kaut ko jaunu. Jaunībā gribēju apgūt adīšanu, gāju adīšanas kursos. Gribēju apgūt šūšanu, apmeklēju šūšanas kursus, vēl apguvu reiki mācību. Man daudz ko gribas iemācīties joprojām. Kāpēc lai es neapgūtu modernās tehnoloģijas? Mobilais telefons ir dāvana no mazdēla, arī dators, internets dēla sarūpēts, kas dod iespēju you tube ceļot pa pasauli. Tehnoloģijās mani atbalsta abi mazdēli, taču pacietīgākā ir vedekla Inese.

• Atskatoties, kam vēlaties izteikt pateicības?

Esmu dzimusi zem laimīgas zvaigznes, pirmkārt, gribu pateikties Dievam, ka esmu spējusi realizēt to, ko esmu izdomājusi un gribējusi, izpildot pēc iespējas labāk. Man ir lieliska ģimene.

Pati visu mūžu esmu mācījusies no cilvēkiem. Visu dzīvi mēs katrs satiekam daudzus cilvēkus, redzam viņu darbību. Un katra paša izvēle ir mācīties vai mācību palaist garām. Bērnībā klausām vai neklausām vecāku mācīto, pieaugušam katram pašam ir jāuzņemas atbildība un jāveido sava dzīve.

Vēlos pateikties visiem cilvēkiem, kas man ir apkārt, jo ir bijuši cilvēki, no kuriem esmu saņēmusi sāpīgu belzienu, bet tā ir mācība man. Paldies tiem, kuri ar savu labvēlību mani ir cēluši un man ir palīdzējuši. Kādam īpaši personīgi pateikties ir grūti. Ja man jāsaka paldies, tad to jāsaka visai pasaulei, ka es esmu viņu vidū. 

Ināra Miškina

Foto no O.Jakānes arhīva

Jubilejas koncerta foto: Edgars Semanis

UZZIŅAI

*Lepojamies! Goda zīme “Veltījums paaudžu tiltam”

Fonda “Lāčplēsis” iedibinātā Lāčplēša goda zīme 2025.gada 3. jūlijā tika pasniegta virknei izglītības darbinieku un diriģentu, kas ar savu ilggadējo, pašaizliedzīgo darbu ir ne tikai attīstījuši Dziesmu svētku kustību, bet arī rūpējušies par jaunās paaudzes patriotisko audzināšanu. Apbalvojums ir apliecinājums gadu desmitiem ilgam darbam, kas bieži vien paliek nepamanīts ikdienas steigā, bet ir fundamentāls nācijas pastāvēšanai. Lāčplēša goda zīmi saņems izcilas personības, kas ar savu piemēru un nepagurstošo enerģiju iedvesmojušas tūkstošiem. Starp godinātajiem ir ilggadējā Siguldas 1. pamatskolas mūzikas skolotāja un kordiriģente, kora “Teiksma” dziedātāja, diriģente un komponiste Olga Jakāne, kuras balsī un sirdī dziesma skanējusi paaudžu paaudzēm. Apbalvojums tika pasniegts 2025.g.3.jūlijā Rīgas Latviešu biedrības nama Baltajā zālē.

Koris “Teiksma”