Ieraudzīt, vērtēt, attīstīt

Pēc vairākiem gadiem meklējumu, Turaidas muzejrezervāts sagaidīja direktori -Jolantu Borīti. Viņai šis amats uzticēts uz 5 gadiem, darbs uzsākts šogad 2.janvārī. J.Borīte atzina, ka ļoti paļaujas uz kādreizējās direktores Annas Jurkānes izveidoto nozares profesionāļu komandu.

Intervijā ar Turaidas muzejrezervāta direktori Jolantu Borīti lasiet par iecerētajām strukturālajām reformām, stratēģiju, cita veida komunikācijas pieeju un kopumā paveikto pirmajos septiņos darba mēnešos. 

–Kādas jums atsauksmes pēc aizvadītās atlases uz Turaidas muzejrezervāta direktores amatu?

Turaidas muzejrezervāta direktora atlase notika piecās kārtās, pamatīgi un ilgstoši. Vispirms bija jāraksta pieteikums, tad notika darba intervija. Sekoja manu ieceru prezentācija, veikts kompetenču tests, kur stundu ar mani strādāja ārējais eksperts, vērtējot vadītājas spējas. Tad bija saruna ar Kultūras ministri, pēc tam Muzeju padomē bija jāprezentē piedāvājums. Sekoja lēmums, pēc kura mani apstiprināja amatā. Nopietns process, kam  vajadzēja iziet cauri un arī apzināties gatavību citai kultūras jomai.

-Jūs darbu uzsākāt 2.janvārī. Kādi ir pirmie septiņi mēneši direktores amatā, kas paveikts, kas ir vēl jāpadara?

Pirmais pusgads ir pagājis ļoti daudz izzinot, ne tikai procesus, bet arī tieši iepazīstoties ar Turaidas muzejrezervātu un muzeju jomu. Tā tomēr ir cita, jo vairāk kā 38 gadus esmu strādājusi kultūras centru jomā. Esmu vadījusi kultūras projektus, tāpēc muzeju joma man ir bijusi sveša. Šajā darba laikā esmu paspējusi Kultūras akadēmijas Tālākizglītības programmā apgūt pētniecības un komunikācijas darbu muzejā, kā pamatu tagadējā darbā. Komunikācija muzeju jomā nav tikai relīze vai sociālie konti, tās ir visas ekspozīcijas, izstādes, ekskursijas, izglītojošās programmas, publikācijas. Bet tai visā būtiski, ka šobrīd ļoti paļaujos uz komandu, kuru esmu pārņēmusi no iepriekšējās direktores Annas Jurkānes. Komanda nav mainījusies, tā ir stabila, zinoša, savas jomas profesionāļi. Ar viņiem es nekonkurēju zināšanās vēstures jomā, es vairāk dodu stratēģisko ietvaru, kā muzejs šodien varētu strādāt daudz dinamiskāk, atvērtāk.

Vēlos, lai muzejs strādātu mērķtiecīgi uz konkrētām auditorijām. Mums vairāk interesē ģimenes ar bērniem, tad mēs skatāmies kādi mums ir piedāvājumi programmā, vai mums vajag vēl kaut ko darīt lietas labā? Kā mēs viņus varam sasniegt, attaicināt un nodrošināt nepieciešamo komforta līmeni? Vai viņiem ir kur paēst, vai viņiem ir kur padzert, – visas šīs servisa lietas būvēt apkārt, testējot visu to, ko mēs jau darām. Runājot par starptautisko auditoriju, svarīgi ir strādāt daudz intensīvāk uz konkrētiem mērķtirgiem. Tur redzu savu pienesumu un varu ar kolēģiem kopā šīs lietas plānot un īstenot.

• Cik viegli vai tomēr grūti panākt izmaiņas tik lielā iestādē 5 gados?

Kā direktoram tik lielai iestādei, īstenībā tas pilnvaru laiks ir dots ļoti mazs. Šajā 5 gadu laikā patiesībā man ir jāspēj izdarīt milzīgs darba apjoms. Jāiepazīst joma, konkrētais muzejrezervāts, kas ir ļoti sarežģīts, jo ietver 38 ēkas, 58 hektārus platības, kurā strādā 78 cilvēki, no kuriem 58% ir tehniskie darbinieki: ekspozīciju uzraugi, vides speciālisti, īpašuma apsaimniekotāji: namdari, galdnieki, remontstrādnieki. Teritorija visu laiku ir jāuztur kārtībā. Astoņi cilvēki ir tie, kas kopj teritoriju: dobes, zālienus, celiņus. Kad cilvēki pie mums atbrauc un saka, ka pie mums viss ir sakopts un skaisti, tas ir darbinieku milzīgs ieguldījums. Bet, tai pašā laikā apzinos, ka tas resurss ir neliels. Jāņem vērā, ka muzejā saturiski tiek aptverti atšķirīgi tematiskie bloki: viduslaiku mūra pils, līvu mantojums, baznīckalns ar savu garīgo mantojumu, Turaidas rozes leģenda, Dainu kalns, muižas komplekss, tagad arī mežaparka teritorijas, kas nāk klāt pie muižas. Šobrīd ļoti akcentējam to, ka mēs esam arī Gaujas Nacionālā parka daļa, mums ir unikālas dabas vērtības šajā dabas teritorijā, kas tiek koptas, uzturētas un tāpēc mēs meklējam risinājumus, kādā veidā to potenciālu pielietot.

Mēs šobrīd esam sagatavojuši un iesnieguši Valsts izglītības attīstības aģentūrā pieteikumu uz STEM programmā  (zinātņu), tieši dabas mācības un pilsoniskās līdzdalības jomā. Paralēli Skolas somas 12 programmām piedāvāsim 7 šīs programmas skolēniem, lai viņi mācību procesa ietvaros pie mums brauktu izglītoties. Saglabājam fokusu uz ģimenēm ar bērniem un starptautisko tūristu. Starptautiskajā apritē plānojam ieiet caur dažādiem projektiem, lai muzejrezervāts būtu – kultūras ilgtspējas, vides aizsardzības un atbildīgas saimniekošanas piemērs!

Ir jau interesanti, ka atnāk cilvēki, kuri saka, lai mēs mācāmies no Pakrojas muižas, kā būtu jāstrādā. Varu atbildēt, ka mēs neesam Pakrojas muiža. Mēs esam Turaidas muzejrezervāts ar dabīgu vidi un to mēs gribam saglabāt un attīstīt. Mēs nestādīsim sniegpulkstenīšus Dainu kalnā, tāpēc, ka tas ir skaisti pavasarī. Mēs vairāk skatāmies, kur mums ir savvaļas tulpju audzītes, kuras mēs varētu vairāk paplašināt. Vēl ir doma baznīckalnā paplašināt rožu dobi. Esam iesnieguši projektu vēsturiska muižas dārza izveidei ārtelpas ekspozīcijai, kurā cilvēki varētu redzēt senos  augus, stādījumus, arī rozes, kas attīstījušās no Damaskas rozes. Tādas interesantas dažādas lietas ir iespējas attīstīt, kur varu pielietot savus kontaktus ar radošo industriju pārstāvjiem. Un turpināt meklēt risinājumus, lai attīstītu muzeja unikalitāti tālāk.

• Lūdzu, vairāk pastāstiet, kas jauns plānots apmeklētājiem, arī bērniem un jauniešiem!

Mums jauna ir platforma “Atklāj Turaidu”, kas fokusēta uz darbu ar bērniem un jauniešiem, kas būs kā platforma pedagogiem ar dažādām metodikām, ieteikumiem. Viens no virzieniem, ko Turaidas muzejrezervātā šobrīd darām, ir pastiprināt tādu jēgpilnu darbošanos ar skolu jaunatni. Kā izmantot to resursu? Viens ir tas, ko mēs viņiem varam dot, otrs, ko mēs varam no viņiem saņemt. Mēs  iesaistām jauniešus suvenīru konkursā, eseju konkursā. Esam pieteikuši Dainu kalnu uz vietu Latvijas Kultūras kanonā. Protams, tas nav vienkārši, jo Kultūras kanons ir veidots, balstoties uz konkrētiem principiem. Ja to atver, tad iespējams Latvijā ir vēl citas vērtības, kuras tur iekļaut.

Tātad turpinām un attīstam Skolas somas programmas, STEM programmu un tradicionālās norises, tās četras lielās svētes- Lieldienas, Jāņus, Ozolu dienu un Ziemassvētku laiku. Lai bērnudārzi un skolas zina, ka pie mums šis piedāvājums ir. Nākamā gadā gribam atgriezties pie Vasaras saulgriežu svētkiem, varbūt nedaudz pamainot konceptu. Ir pastaigu takas ar interaktīvu darba lapu bērniem iepazīstot dabu un vēsturi. Rudenī Turaidas meža parkā atvērsim interaktīvu ekspozīciju bērniem par dabas bagātībān, kas atrodas mūsu teritorijā.

-Turaidas muzejrezervāts ir zvaigzne Latvijā un pasaulē, bet kā turpināsies Turaidas muzejrezervāta dzīve Siguldas novadā?

Tas, kur mēs ar komandu ļoti piestrādājam,- veidojam sadarbību ar Siguldas novada pašvaldību. Man ir iespēja uz to visu paskatīties no tās puses, vadoties no pieredzes, kad strādāju pašvaldībā. Nav noslēpums, ka muzejrezervātu vairāk uzskatījām kā valsts muzeju, tomēr uzskatu, ka Turaidas muzejrezervāts ir nozīmīgs spēlētājs kultūras jomā arī Siguldas novadā. Pirmkārt, ir tas, ka muzejs strādā pētniecības jomā. Mūsu muzeja nolikumā ir ierakstīts, ka mēs stāstām Turaidas muižas vēsturiskā centra 1000 gades stāstu un reģiona vēsturi. Šobrīd mums ir procesā līgums ar Siguldas novada pašvaldību, kur vienojamies par turpmāku kopīgu sadarbību dažādās inciatīvās. Tai pašā laikā tūrisma jomā tiekam ļoti respektēti, ja ir kādi materiāli, kādas vizītes. Mēs vairāk gribam attīstīt ikdienas sadarbību, pasākumu plānošanu, ceļojošu izstāžu veidošanu vai sniegt savu ieguldījumu novada personību pētniecībā. Paralēli dažādu materiālu saglabāšanā papildkrājumā, kurus mēs varētu uzglabāt un uzturēt, lai tie neaiziet zudībā. Viens ir tas, kad kādus materiālus nodod arhīvam, ir daudzas lietas un materiāli, kurus arhīvos nenodod un nenoglabā un tie vienkārši pazūd. Tas ir tas, ko saskatu, kā vajadzību stiprināt un attīstīt.

-Lūdzu, pastāstiet vairāk par iespējamiem pasākumiem muzejrezervāta piedāvājumā!

Manuprāt, ar pasākumiem mums nav jāaizraujas, jo Siguldas novadā ir blīvs piedāvājums, īpaši vasarā. Tāpat apkārtnes novados ir dažādi svētki, arī Līgatnes kultūrtelpa “Zeit” pamanāmi darbojās.

Ja mēs, kā Turaidas muzejrezervāts piedāvājam, tad tam ir jābūt unikālam. Super atbilstošs piedāvājums ir notikušie Eiropas arheoloģijas svētki ģimenēm ar bērniem. Vasaras Saulgrieži, iepriekš bija bez maksas, tomēr kādu ieejas maksu prasīsim, lai vismaz nav mīnusu, jo mums tos gatavojot ir izdevumi. Tas, ka šogad Dainu kalna 40.jubilejā rīkojām koncertus, tas tāpēc, lai parādītu žanrisko dažādību tautasdziesmas izpildījumam. Iespējams, ka mēs tos arī turpināsim, bet tas būs ļoti nišēts piedāvājums.

 Siguldas pašvaldībai bija izsludināts konkurss reliģisko organizāciju atbalstam, kurā mūsu Turaidas baznīcas draudzei piesaistīts 2000 eiro finansējums sildītāja iegādei un mitruma savācējam. Līdz ar to, ir doma, ka baznīca varētu strādāt arī ziemā, tad mēs attiecīgi ziemas sezonā varētu rīkot kādus piemērotus, īpašus koncertus, nepārsātinot esošo piedāvājumu.

Manuprāt, labs piemērs Igaunijā ir Tallinas Brīvdabas muzejs, kura teritorijā atrodas muižas kompleksa daļa, kurā piedāvā interesantas amatniecības nodarbības, piemēram, kaula pogu darināšanā, celošanā un citas. To viņi piedāvā nevis pasākumos, bet, piemēram, jūlija mēnesī noteiktās dienās, konkrētā laikā ir iespēja satikt atbilstošus, interesējošus meistarus. Tas ļauj cilvēkam ar konkrētu interesi doties un satikt meistaru un mācīties.

Mūsu muzejrezervātā ir jāpiestrādā  ar kāzinieku piesaisti, tur neesam mērķtiecīgi strādājuši, jo piedāvājums ir pieticīgs.  Pietiekami neizmantots resurss ir magazīna, kas ir brīnišķīga telpa semināriem nomāšanai vai skaista vieta īpašiem dzīves notikumiem.

 Man gribētos, lai ziemā būtu Turaidas muzejrezervāta pirts piedāvājums, bet nevis tā, ka nāk mazgāties pirtī, bet, piemēram, divas reizes mēnesī, ar pirtnieka rituālu iepazīstinātu interesentus. Ja pirtiņa ir, tad tā ir jāiekurina!

Uz visiem minētajiem virzieniem ir jāstrādā. Tik tālu ir tikts, ka esmu apzinājusi cilvēku resursu, kas ar to arī varētu strādāt.

• Redzams, ka jūsu uzmanības lokā arī turaidiešu vietējā kopiena…

Jā, vietējā kopiena ir viens no nozīmīgajiem spēlētājiem, kam mēs to dzīves kvalitāti zināmā veidā ietekmējam. Lai tas būtu par labu, ar viņiem ir jārunājās. Man patīk strādāt, stiprinot vietējās kopienas. Arī iepriekš strādājot pašvaldībā, patika projekts Kaimiņu būšanas, kuras laikā izejam vietās, kur retāk pieejami kultūras pasākumi.

Mani pārsteidza un arī iedvesmoja viena Rīgas trolejbusā noklausīta saruna: “Tagad jau Turaidā nevar nekur ieiet, visur slēgta teritorija, pat māmiņas ar bērnu ratiņiem nevar tur iet pastaigāties.” Un patiešām, tā arī bija. Sākām diskutēt par to, vai tiešām nevaram rast risinājumu, ka tas vietējais iedzīvotājs, no kura Turaidas mazā ciemata 58 ha pieder muzejrezervātam, mēs tiešām nevaram dalīties ar pastaigu takām? Atradām risinājumu, – teju 50 turaidieši ir izņēmuši turaidiešu kartes! Tās kartes iegāde viņam dod iespēju, nopērkot vienreizēju biļeti, izstaigāt visas ekspozīcijas un vēl iegūt lojalitātes karti, ar kuru viņš var muzeja darba laikā iet pastaigāties. Redzam, ka pastaigās dodas māmiņas ar bērniem, pārīši, kundzes seniores. Viņiem tā ir legāla iespēja. Otrā draudzība mums ir izveidota ar makšķerniekiem, kur procentuāli arī liela daļa ir turaidieši. Puikas nāk uz dīķiem makšķerēt, tad aizliegt ir viens, bet tad ir jautājums, kāpēc mēs aizliedzam? Mūsu dīķos tiek laisti zelta amūri, orfas, platpieri, bet tai pašā laikā ir divi dīķi, kuros ļoti savairojušās līdakas un tās apēd zivtiņas, kamēr tās ir mazas. Tās līdakas vajag izķert. Tātad, īstenībā, nevis aizliegt, bet ļaut, lai tā makšķernieku kopiena nāk un izķer līdakas. Mums ir izņemtas 60 atļaujas makšķerēšanai. Noteikumi ir tādi paši, makšķernieks samaksā vienreizējo maksu, kuru viņš var izmantot arī apskatot muzejrezervātu, tad viņš pretī saņem makšķernieka karti. Man patīk, ka pati makšķernieku kopiena turpina skatīties, lai katram makšķerniekam Turaidā būtu tā karte. Ir noteikumi izstrādāti, un tas ir tik vienkārši un saprotami.

 Mums bija arī Albuma laiks, kad vietējie nāca ar saviem albūmiem, dalījās atmiņās un stāstos. 4.maijā aicinājām turaidiešus uz kopā pabūšanu, arī uz Balticu aicinājām. Tad būs Kaimiņu būšanas programma augustā. Tas resurss un draudzības iespējas ir milzīgas.

– Kā jūs plānojat sabalansēt izvēlētos darbības virzienus?

Vienā brīdī varbūt mūsu iestādes darbiniekam šķiet, ka tagad mēs tik ļoti strādājam uz āru. Bet nē, mūsu pamatdarbs ir ar krājumu un pētniecību, tas paliek spēkā. To arī mēs stiprinām caur dažādiem starptautiskiem projektiem, iesaistoties kā partneri.

Tai pašā laikā, jā, mēs esam dzīva, draudzīga vieta, uz kurieni var nākt un, kur, ne tikai var nākt apskatīt ekspozīcijas, uzzinot par vēsturi, bet pie mums ir droša, saprotama, kopta vide ar lielisku piedāvājumu.

-Sarunā minējāt, ka jums ir padomā attīstīt daudzas lietas, kādas?

Jā, ir daudz lietas, kuras mums vēl nav. Pirmkārt, pakalpojumu serviss, tagad mēs būsim sakārtojuši vismaz riteņu novietni, kas piemērota arī riteņiem ar platajām riepām. Pašlaik gatavo brīvdabā izvietojamos solus piknika vietām. Esam sakārtojuši ūdens ņemšanas jeb iegādes vietu.

Tas, kas mums nav, bet man ļoti gribētos, ēstuvi, kafejnīcu Turaidas muzejrezervāta teritorijā. Lai gan mums ir brīnišķīga vieta “Tūristā” pie Baibas Bračkas, kur tūristiem un viesiem ieturēties. Prasās pēc tā, lai šāda iespēja būtu arī muzejrezervāta lielajā teritorijā. Ļoti. Šis nav tik viegli atrisināms, tāpēc ka uzņēmēji rēķina, un tā šobrīd vairāk ir sezonalitātes darbība, tāpēc īpaši jākalkulē.

Taču mums rosās arī ambicioza doma, ka Turaidas muzejrezervāts ar pilnu slodzi varētu strādāt visu gadu, neaizverot ekspozīcijas. Bet, arī valsts budžeta situācija mums tomēr liek tam rūpīgi izvērtēt plusus un mīnusus. Mums šodien bija saruna, ka nākamā gadā vairāk vaļā varētu būt pils daļa, tā saucamā Līvu ekspozīcija. Baznīca, arī ziemā varētu būt atvērta. Slēgts būtu muižas komplekss, jo uz to mazāk iet arī vasarā. Līdz ar to ziemā tam netērētu resursus. Domājam, vērtējam, attīstam.

-Turaidas muzejrezervātā redzams, ka brīvas vakances nav, tātad skaitliski darbinieku pietiek?

Īstenībā nepietiek, paskaidrošu kāpēc. Šobrīd Kultūras ministrijā un Valsts kancelejā apstiprinātas struktūras izmaiņas, jo sapratu, ka ar esošo struktūru šajā piecu gadu periodā nevaru izdarīt to, kā esmu plānojusi attīstīt muzejrezervātu. Mums ir paredzētas izmaiņas, lai nedublētos darbu pienākumi, esam pārskatījuši slodzes un to efektivitāti. Ir atsevišķi amati, kur redzam, ka noslodze nav tik liela. Tad skatāmies, ka varbūt to mēs varam pirkt ārpakalpojumā, nevis turam cilvēku amatā ar darba algu.

Ar 1.septembri mums būs jauna darba struktūra. Tad lielu akcentu liksim uz komunikāciju un mārketingu. Pētniecības un krājumu nodaļas apvienojam, lai tās strādātu sazobē. Savukārt, visus atbalsta personālus apvienosim vienā nodaļā. Centralizētā grāmatvedība sāks darbību no nākamā gada 1.janvāra. Centralizēts jau šobrīd ir IT pakalpojums. Ir darbinieki, no kuriem nāksies atvadīties, ir darbinieki, kurus pieņemsim klāt. Jāsaka, ka tie jau šobrīd ārštatā nodrošina mums šo atbalstu. Ir daudzas lietas, kuras ir steidzami jādara un mēs nevaram gaidīt. Šo visu esam kopā ar speciālistiem jau izvērtējuši un veidojuši, sākot no aprīļa, zīmējuši, plānojuši, pārrunājuši, sapratuši, ka to vajag darīt citādāk.

• Dainu kalnam šogad 40.jubileja, kāds varētu būt tā turpmākais stāsts?

Kad sāku strādāt, ar bijušo direktori Annu Jurkāni un komandu mēs vienojāmies, ka Dainu kalnam ir jārada jauna koncepcija. To jauno koncepciju redzu trīs virzienos. Viens, tā ir latviskās identitātes stiprinātāja caur dažādiem, notikumiem, festivāliem vai citiem pasākumiem. Otrs, ļoti svarīgs ir izglītojošais aspekts. Šeit es redzu, ka caur mācību programmu varētu attīstīt pilsonisko līdzdalību. Trešais, jāskatās, kas ir saistīts ar dabas vidi. Kā to attīstīt, nevis pārveidot, bet īslaicīgi pievērst uzmanību caur mākslas projektiem, labiekārtošanas projektiem. Dainu kalns ir viena no teritorijām, kur mēs šogad cenšamies stāstīt par 40 gadu periodu, izceļot unikālo Annas Jurkānes un viņas komandas darbu 40 gadu garumā. Tas ir kā slieksnis, lai izlemtu kā mēs varam runāt un darīt tālāk. Tas nav tik vienkārši šodienas auditorijai likt mīlēt tautasdziesmu vai runāt par pašapziņu caur tautasdziesmu. Tur ir jāatrod instrumenti, kā to darīt mūsdienīgāk.

Dainu kalns, kā objekts ar tēlnieka Induļa Rankas skulptūrām cilvēkiem patīk, viņi tur iet un staigā. Bet tas stāsts, kuru mums šobrīd ir jāstāsta atnākušajiem, ir jādala divos virzienos. Viens stāsts, ja mēs runājam un komunicējam ar latviešu auditoriju, kas saprot, kas ir tautasdziesma, latviskā dzīves ziņa, kas ir dziesmotā revolūcija, ko nozīmē stiprināt identitāti. Tad ir starptautiskā auditorija, kam patiesībā Dainu kalns ir skulptūru parks. Tās komunikācijas valodas ir atšķirīgas, ļoti svarīgi, ka mēs paši to saprotam un attiecīgi sagatavojamies.

• Darba virzieni ir uzsākti daudz, kā to domājat paveikt?

Ikdienas darbs ir mega apjomīgs un sarežģīts. Un brīžiem man pašai jāsaprot, cik varu izdarīt pati un kopā ar esošajiem resursiem. Šogad budžetā veltīju lielu uzmanību pamatvajadzību sakārtošanai un darbinieku pieredzes veidošanai, dažādām apmācībām, kursiem, starptautiskai pieredzei, daudziem dodot iespēju maksimāli pilnveidoties, kas palīdzētu ieceres realizēt.

• Jums padomā ir realizēt vairākus projektus, arī starptautiskus. Lūdzu, sniedziet ieskatu šajās iecerēs!

Ar starptautiskiem projektiem nebiju strādājusi, bet šobrīd tie ir būtiski. Domāju, ka jāņem viss iespējamais, jo tas viss var noderēt.

 Vidzemes plānošanas reģionā īsteno projektu “Dārza pērles”. Mēs piedalāmies arī Vidzemes augstskolas projektā par ilgtspēju, aprites ekonomiku. Uztaisījām testu, kādi mēs vispār esam no aprites ekonomikas skatu punkta, – rezultāts nav iepriecinošs, mums ir tuvu nulles līmenim. Attīstam projektu par digitālo stāstu veidošanu, stories teilings, sadarbojoties ar Vācijas un Holandes muzeju. Tad mums ir vēl viens projekts, kur saistāmies ar Tartu universitāti par darbu ar dažādām auditorijām, tai skaitā bērniem ar autisma pazīmēm, krievvalodīgajiem un migrantu kopienām. Analizējam dažādus modeļus, pieejas kādas ir citās valstīs, gūstot noderīgu pieredzi, kā veidot draudzīgu vidi dažādām mēķgrupām.

Iesaistījāmies arī “Grāmatai 500” notikumos, kas nemaz nebija plānots. Turaidas muzejrezervāta krājumā ir tādas retas grāmatas, kas varbūt ir kaut kur tikai kādā vienā vai divās vietās Eiropā, kur viena no tām vietām ir pie mums krājumā. Priecājos, ka mums  izdevās iesaistīties šajā notikumā, rezultātā- septembrī Turaidā būs Einhorna grāmatu lasījumi, arī grāmata ir restaurēta. Tam ir savi ieguvumi, ka redzu tās lietas, procesus citādāk.

Pati arī daudz pētu un mācos. Biju Kopenhāgenā vēstures muzejā, iepazinos ar to, kā viņi tur strādā, gūstot kultūras un pakalpojumu pieejamības pieredzi. Igaunijā pavasarī setu zemē kā strādāt ar nemateriālo mantojumu tūrisma piedāvājumā, Sicīlijā kā kultūras tūrismu izmantot darbā ar brīvprātīgajiem un migrantiem.

Mums ir piešķirts Erasmus programmas finansējums trīs Eiropas muzeju apmeklējumam. Mērķis tam ir, lai vairāki cilvēki no komandas izvērtē tieši piekļūstamības aspektu, iekšējo komunikāciju un procesa administrēšanu, arī darbu ar kopienu.  To visu pamācīsimies. 

• Kā veidojās Turaidas muzejrezervāta finansiālais stāvoklis?

Vienkārši izsakoties, mums ir jānopelna 1 miljons eiro, lai mēs varētu iestādi uzturēt un izdarīt to, ko esam plānojuši. Valsts dotā nauda paredzēta  darbinieku atalgojumam, nedaudz materiāliem un pakalpojumiem. Visus lielākos kapitālieguldījumus sedzam no saviem ieņēmumiem. Muzeja visas ēkas pieder Valsts Nekustamajiem īpašumiem, kas iepirkumos dažkārt nes sadārdzinājumu. Tostarp arī valsts noteiktie centralizētie iepirkumi. Ja varētu saimniekot alternatīvi. Naudu arī varētu šur tur ietaupīt. Kur plānojam nopelnīt 1 miljonu eiro? Jānopelna no apmeklētāju plūsmas. Šobrīd visas prognozes ir labas, jo ir 34% pieaugums pret iepriekšējo gadu minētajā laika posmā, t.i. šobrīd jau 6500 ierindas apmeklētāju skaita pieaugums. Taču ģeopolitiskā situācija un apstākļi var to ietekmēt. Strādāsim, lai izdotos.

 -Sarunas noslēgumā, ko sagaidāt no savas komandas darbiniekiem?

No komandas gaidu, lai paši dara lietas atbildīgi un ar degsmi, rūpēs par kopīgo labumu. Labs piemērs, ar ierosinājumu nāca pirtiņas uzraudzes Zigrīda un Ruta – salasījušas pļavas puķītes turpat apkārtnē, sien mazas buntītes, un tūristam, kurš ieinteresējās, puķu buntīti uzdāvā. Tūrists priecīgs un stāsta citiem. Tā ir maza inciatīva, arī to es novērtēju. Komanda ir ļoti laba un redzu, kā notiek augšanas, attīstības process.

–Lai ieceres izdodas!

Ināra Miškina

Fotogrāfijas no J.Borītes privātā arhīva