Vispirms jābūt aicinājumam

Latvijas Valsts Neatkarības atjaunošanas 35. gadadienā, 4. maijā, ilggadējais Krimuldas Mūzikas un mākslas skolas direktors Aivars Bunķis saņēma vienu no augstākajiem Latvijas valsts apbalvojumiem – Atzinības krusta ordeni virsnieka pakāpē. Apbalvojums novadniekam piešķirts par izcilu ieguldījumu Latvijas kultūras un izglītības attīstībā, īpaši jauniešu muzikālajā izglītošanā.

Jau vairāk nekā 40 gadus Aivars Bunķis nenogurstoši strādā mūzikas pedagoģijas jomā, vada Krimuldas Mūzikas un mākslas skolu. Viņa vadībā izveidots Krimuldas un Limbažu jauniešu simfoniskais orķestris, kas guvis panākumus gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Aivars Bunķis sniedz nozīmīgu ieguldījumu ne tikai izglītībā un kultūrā, bet arī vietējās kopienas attīstībā – viņš iedvesmo, vieno un motivē. 2024. gada 29. septembrī Aivars Bunķis svinēja savu 70 gadu jubileju ar īpašiem koncertiem Limbažos un Raganā – vietās, kur aizvadīti viņa visraženākie darba gadi un izskolotas vairākas paaudzes jauno mūziķu.

Fotogalerija. 04.05.2025. Latvijas valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeņa, Viestura ordeņa un Atzinības krusta – pasniegšanas svinīgā ceremonija. Foto autori: Ilmārs Znotiņš, Dāvis Doršs, Valsts prezidenta kanceleja www.president.lv

Krimuldas Mūzikas un mākslas skolas direktors Aivars Buņķis uzskata, ka, lai veiksmīgi pildītu atbildīgu amatu, vissvarīgākais ir aicinājums to darīt. Vairāk par viņa darbu, iecerēm un ģimeni- intervijā ar Aivaru Buņķi.

Apsveicam!

Apbalvojumu saņemt no Latvijas valsts prezidenta Edgara Rinkeviča ir patīkami, un pie tam kopā ar citiem kultūras ļaudīm. Man līdzi bija mazmeitiņa, viņa paspēja nobildēties gan ar Latvijas prezidentu, gan ar Gintu Zilbalodi, “Straumes” režisoru. Ja nopietni, zinu daudzus, kuriem arī vajadzētu pasniegt šo apbalvojumu.

Esmu pateicīgs par brīnišķīgo manis sveikšanu novadā, kuru sarīkoja Krimuldas Tautas nams. Bija pilna zāle ar audzēkņiem un viņu vecākiem, koristiem, ziedu klēpji. Patīkami sajust, ka manis darītais tik daudziem ir svarīgs.

Aivara skolas gaitas

Mūzikā mani ievadīja mamma, aizvedot mani uz E.Dārziņa mūzikas skolu. Un tur mācoties, atpakaļ ceļa nav, kamēr pabeidz gan skolu, gan Latvijas Valsts konservatoriju.

Emīla Dārziņa mūzikas skolā zēnu kori vadīja skolotājs Krišs Deķis, brīnišķīgs pedagogs un cilvēks. Korī dziedāju līdz balss lūzumam, pēc tam pie viņa apguvu diriģēšanu līdz 11.klasei. No Emīla Dārziņa mūzikas skolas devāmies uz Latvijas Valsts konservatoriju sagatavoti augstā līmenī, kas deva iespēju jau studiju laikā braukt praktizēties uz dažādiem pašdarbības kolektīviem.

 Darba gaitas

Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas nodaļu diriģēšanas specialitātē beidzu 1978.gadā. Darbu sāku ar TDA “Ačkups”, kur sāku strādāt par vokālās grupas vadītāju. Pēc tam devos uz Pociemu, kur astoņgadīgajā skolā bērniem mācīju mūziku. Strādāju par mūzikas skolotāju Limbažu 1.vidusskolā un tiku uzaicināts Limbažu mūzikas skolā par direktoru.

Spilgtākais veikums, kas man palicis atmiņā, ir darbs pie Jāņa Zirņa, strādājot kā kormeistaram ar Trikotāžas kombināta kori, TDA “Ačkupā” darbojāmies ar Pēteri Vaski, strādāju ar “Katvaru” kori, Bauskā vadīju jaukto kori kolhozā “Uzvara”. Vīru koris “Vecie draugi”, kur arī dziedāju, “Dziedonī” dziedāju, ar “Absolventiem” dziedāju. Mēģinājumi notika pa vienai reizei nedēļā, tāpēc varēju iesaistīties tik daudzu māksliniecisko kopu darbībā.

 Orķestri jāveido mērķtiecīgi

Pirms Krimuldas mūzikas skolas direktora amata, strādāju Limbažos par mūzikas skolas direktoru. Kā atnācu uz Krimuldu, tā sāku veidot orķestri, kas likās jēgpilni un skaisti. Izveidot orķestri, nozīmē rūpīgs, sistemātisks, mērķtiecīgs darbs, veidojot tradīcijas. Kad tas ir paveikts, turpināt nav problēmu, visi dzied, visi spēlē, viss notiek.

Skolas autoritāte

Krimuldas mūzikas skola kā patstāvīga mācību iestāde darbojas kopš 1989. gada 1. septembra. Ar 1990. gada 1.oktobri skolā tiek atvērtas horeogrāfijas un mākslas nodaļas un skolas nosaukums tiek mainīts uz Krimuldas mākslas skola. 2002. gada 25. septembrī ar Krimuldas pagasta padomes lēmumu Nr. 9 tiek mainīts Krimuldas mākslas skolas nosaukums uz Krimuldas Mūzikas un mākslas skola. Un tā joprojām.

Skolas autoritāte ir svarīga, kur nozīmīgu lomu spēlē pedagogi personības. Īpašs prieks par mūsu skolas audzēkņiem, kas nu ir kļuvuši par pedagogiem šeit. Viņi tagad strādā skolā, jādomā, kā tos noturēt, jo skolotāju algas ir nepietiekamas, arī darbs ir diezgan krenķīgs. Lepojos, ka skolā ir pieci vīriešu kārtas pedagogi, labā līdzsvarā ar daiļā dzimuma pedagoģēm.  

Savu ieguldījumu skolas prestižā turpina sniegt mākslinieks Vitolds Kucins, viņš Krimuldas vidusskolā strādā no 1985.gada, toreiz mākslas skola vēl nebija nodibināta. Priecājamies, ka V.Kucins joprojām turpina darbu ar mūsu jauniešiem, arī jaunajiem talantiem. Mēs bijām pirmā mūzikas, mākslas un dejas skola Latvijā. Pēc tam radās mūzikas un mākslas skolas kā sēnes pēc lietus, bet nevienā nebija dejas klases. Mums iesākumā savu ieguldījumu skolas autoritātes veidošanā sniedza Agris Daņiļevičs ar “Dzirnām”. Tagad deju klasi vada Liena Smirnova, Guna Briža un Natali Kante. 

Svarīga ir kopā sanākšana,

ikdienā tam neatliek laika. Tāpēc kopības sajūtu stiprināt vieglāk ir vasaras nometnēs. Gan audzēkņiem, gan pasniedzējiem, prieks, ka tieši tur veidojas un ir jūtams izveidojies simfoniskā orķestra kolektīvs. Desmit pedagogi māca apmēram 50 bērnus. Priecājos, ka mūsu audzēkņu vidū ir veselīgs meiteņu un zēnu līdzsvars, līdzsvaram ir jābūt visā.

Mūzikas aicinājums ir uz mūžu

Ja esi to mūzikas instrumentu mācījies un spēlē, darba dzīvē esi kaut kas cits, tā vēlēšanās spēlēt paliek nemainīga. Nevienam neliedzu spēlēt orķestrī, katrs, kas to vēlas, var pievienoties. Orķestrī ir kādi 10 astoņpadsmitgadīgie. Tā ķīmija ir jājūt, tad arī veidojās kolektīvs un vēlēšanās spēlēt orķestrī.

Mūzika ir jāmācās

Nevienam nevajag orķestri, kas knapi skan, neko nevar nospēlēt. Mūzika ir arī mājās jāmācās, jāspēlē, ja ir vēlēšanās sasniegt kādus rezultātus. Cenšamies bērnus un jauniešus pierunāt, motivēt, lai pamācās vairāk. Diendienā ir jāspēlē gammas un etīdes, solfedžo, lai nokārtotu ieskaites un eksāmenus. Notis ir jāpazīst labi. Ja vēlies mācīties mūzikas skolā, tad slinkums ir jāpārvar.

Svarīga ir vecāku attieksme

Mūsdienās vecāku attieksme ir aizvien bēdīgāka. Jāsaka, ka man uz mūzikas skolu atnāk tie labākie, apzinīgākie bērni, līdz ar to arī vecāki. Jāsaka, ka es nemaz neuzņemu mūzikas skolā bērnus, ja  neredzu arī vecāku ieinteresētību. Tikai kopā: bērns, vecāki un skolotājs- var panākt rezultātu.

Ir muzikāli bērni, kuri nenovērtē sev doto talantu. Ir audzēkņi, kuri ar gribu un uzcītību sasniedz daudz.

Mobilajiem telefoniem sava vieta

Saistībā ar mobilajiem telefoniem esam pieņēmuši striktus noteikumus, ka mēģinājumu laikā tie ir ievietoti speciāli tam paredzētā kastē, lai netraucētu audzēkņiem koncentrēties mūzikai. Kaut arī pauze ir 10 minūtes un tiešām nav jāspēlē, bet pēc tam, ja ir bijis rokās mobilais telefons, audzēknim ir grūti koncentrēties uz skaņdarbu. Vienlaicīgi divas lietas cilvēks nevar darīt. Mūzikai ir jādzīvo līdzi, lai cik kļūdaini spēlē. Mācību procesā jau kļūdīties ir normāli, kļūdas mēs labojam. Savukārt, ja audzēknis ir telefonā, citā pasaulē, kur tēmas nav savienojamas, pārslēgties ir grūti.

Direktora darbs un pienākumi

Direktora amatā svarīgākais nav papīru kārtošana, bet gan saimniecisko lietu kārtošana, nodrošināšana. Jārisina tehniskas lietas, vajag saprast kādu mūzikas instrumentu gādāt. Tā ir kā tāda matemātika, visu laiku jākalkulē, jāskaita. Notis, bērni, instrumenti, nauda, viss ir jāskaita. Tur nevar mākslinieciski plīvot pa gaisu, tad nekas nozīmīgs neveidosies, jo ir vajadzīga skanējuma daudzveidība.

Labprāt dotos pensijā, bet sirdsapziņa neļauj to skolu tā vienkārši pamest. Tik ilgi veidotu sistēmu var ātri pazaudēt, esmu gadiem par to domājis un tai virzienā strādājis, lai veidotu pilnvērtīgu, daudzskanīgu simfonisko orķestri.   

Sadarbība mūzikas jomā Siguldas novadā gan ir jāuzlabo. Meklēju sadarbību fagota klasē novada centrā, taču atsaucību, ieinteresētību nesagaidīju. Skolotājs mums ir uz vietas, ir ar mieru strādāt, bet viņam ir vajadzīga noslodze, lai saņemtu atalgojumu.

Aivars dusmīgs

Rudenī šogad skolai ir akreditācija. Skolā mācās 150 bērni un skolai par akreditāciju ir jāmaksā 10 tūkstoši eiro. Tas nav normāli.

Kam vispār vajadzīga tāda akreditācija? Skolā man mācās divi tubisti, nu nebūs mums 20 tubisti, tā nav Rīga! Esmu teicis un varu atkārtot, mēs cīnāmies ar birokrātiju, bet rezultātu tam neredzu. Mūsu skolas veikumu var vērtēt arī citādi. Katru gadu notiek valsts konkursi, mākslā, dejā, mūzikā. Mums novadā ir izglītības pārvalde, kas var mūs pārbaudīt. Šogad jau mani vērtēja pašvaldības komisija ar vadību. Kam vajadzīga tāda akreditācija? Es par tiem 10 tūkstošiem nopirktu kādu instrumentu audzēkņiem. Marimbu vai vibrofonu. Skolai tik daudz vajadzības, arī instrumentu.

Aizvaino valdības neuzticēšanās

Man nav izņemts atvaļinājums kādus trīs gadus. Tikko esmu atvaļinājumā, neesmu rīcībspējīgs skolas interesēs. Tāda neuzticība, kā mūsu valstī, reizēm ir pārsteidzoša. Jebkuram niekam, ko nopērc, uz pavadzīmes vajadzīgi trīs cilvēku paraksti! Un tad viena skolotāja ir tad, otra ir citā laikā, tad tu staigā un meklē tos parakstus pa skolu, lai kaut ko izdarītu. Līdz mākslai nemaz netiec. 

Somijas pieredze

Somijā aizbraucot, tur skolotāja amats ir prestižs, rinda ar interesentiem stāv uz šo amata vietu. Darbs skolās ir vienkāršots, tur nekādas akreditācijas, nekādas pašvērtēšanas nav. Skolas lielākie vērtētāji ir bērnu vecāki, kas novērtē darbu un tas veido skolas prestižu.

Aivara ģimene

Ar sievu Valdu kopā esam 47 gadus, mums ir trīs bērni, Liene spēlēja kokli, gāja mākslas skolā, tagad ir skolotāja, Madara spēlē saksafonu, Toms arī bija iesācis mācīties sitaminstrumentu klasē.

Ar ģimeni esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši dažādus laikus, kad bija jādomā kā iztikt, bet alternatīva nebija nekāda lielā. Mežus zāģēt vai kafejnīcu taisīt?- bet to jau daudzi darīja. Bija jādomā darīt to, ko citi nevarēja. Tā iegūtā mūzikas izglītība palīdzēja izvēlēties un palikt uz tā paša mūzikas ceļa.

Ko tur teikt, darbs bija licis ciest manai ģimenei, jo bieži sestdienās un svētdienās nebiju mājās. Un tā ir joprojām, jo esmu virsdiriģents dziesmu un deju svētkos, kur katru sestdienu notiek mēģinājumi dažādās Latvijas pilsētās. Pie tam vēl katru sestdienu ir pašu orķestra mēģinājumi. Tagad vismaz pa darbadienu vakariem esmu mājās, pirmos divdesmit gadus arī tie bija pavadīti mēģinājumos. Sieva jau man arī saka, lai izvērtēju slodzes, groži ir jāatlaiž, un taisnība viņai ir.

Mani aicināja uzņemties vīru kora “Vecie draugi” vadību, bet atteicos, jo balss šajos gados ir cietusi un nevaru vairs izturēt tādu slodzi.  Sirds sāp, ka mūsu tik ilgi lolotais lauku vīru koris Krimuldā jūk ārā.

Darbs ir jāizdara

Man ir bažas par turpmāko mācību procesu Krimuldas Mūzikas un mākslas skolā, kas nāks mūsu vietā strādāt? Jaunie vēl nevēlas uzņemties atbildību. Pats savā darbā vienmēr atrodu vietu humoram, jokam.  Tas viss ir labi, tam ir jābūt, bet, svarīgākais, ka darbs ir jāizdara! Instrumentālistu mums daudz, bet neviens neizvēlas kļūt par skolas direktoru. Taču ar naudu, darba samaksu to nevar labot, jo vispirms jābūt aicinājumam.

Parunāju ar vienu otru par to, lai nāk manā vietā strādāt no pašu audzēkņiem. Neviens neizrāda interesi, tas jau ir zema preztiža rādītājs. Vienīgais, kas man ir labs, pensija, jo visu mūžu esmu maksājis nodokļus. Nodokļi ir jāmaksā.

Ināra Miškina

Fotogalerija: Koncerts “Krimuldas pavasaris 2025” Krimuldas Tautas namā Foto: Viktorija Maško

Par Krimuldas Mūzikas un mākslas skolas aktualitātēm, vēsturi var uzzināt mājaslapā: www.kmms.lv