Patriotisms arī ir tikums

4. maijā šogad tiks atzīmēta 35. gadadiena, kopš Latvijas Valsts neatkarības atjaunošanas*. Svētku laikā vairāk pārdomājam un novērtējam savu zemi, savu valsti. Mūsu zemes neatkarība, iegūtā brīvība ir liela dāvana un tomēr tā ir arī ļoti trausla realitāte. Mūsu sabiedrībā daudzās aprindās pieņemts  sūkstīties, koncentrēties uz negatīvo, vienmēr meklēt vainīgos. Tas traucē priecāties un novērtēt to, kas ir sasniegts un mums ir dārgs un svēts. Šajā sakarā aicinājām garīdznieku teologu, Siguldas katoļu baznīcas prāvestu Elvi Rudoviču skaidrot savu viedokli.

• Kāda ir jūsu attieksme, sajūtas Latvijas Valsts neatkarības atjaunošanas svētkos?

Parasti šo dienu pavadu kā vienkāršu brīvdienu. Nekādas īpašas svētku sajūtas man nav. 18. novembrī kaut kā vairāk jūtu to valstiskumu, piederību, manuprāt, tas ir daudziem cilvēkiem. Vai esmu Latvijas patriots? Jā, noteikti.

• Katehēzē** teicāt, ka valsts patriotisms ir tikums. Lūdzu, izskaidrojiet to vairāk!

Jēdziens patriotisms, kā mīlestības forma pret dzimteni, ir salīdzinoši jauns. Tas vēsturiski radās Lielās franču revolūcijas laikā (18. gs), kā pretstats vārdiem  monarhija, karaļa vara, absolūtisms, ar kuriem tautai nekādi neasociējās dzimtenes mīlestība. Pats vārds gan ir grieķu izcelmes “patriotēs”, kas nozīmē radinieks, tuvinieks, arī tiek tulkots kā pilsonis. Literatūrā ir daudz patriotisma definīciju. Mēs varētu to definēt kā mīlestību pret dzimto zemi un tautu, kas sevī  ietver spēju uzņemties atbildību, nest upurus. Dzimtenes brīvību un labklājību vērtēt augstāk par indivīda personīgām interesēm, kā arī cieņu pret tās kultūru un vēsturisko mantojumu. Var būt minēti arī citi aspekti. Parasti patriotisma definīcijās ir vairāk vai mazāk tie paši atslēgas vārdi: mīlestība, cieņa, upurgatavība, aizstāvība, mantojums, tauta, kultūra un tml.

Patriotismu varam apskatīt no kultūrvēsturiskā viedokļa (teritorija, vēsture, kultūra, tautas tradīcijas utt.),  psiholoģijas (patriotisma jūtas, piederības sajūta), socioloģijas (tautas, kopienas, valstiskuma aspekts) un  pedagoģijas (audzināšanas jautājumi, dzimtenes mīlestība) viedokļa. Filozofija un teoloģija apskatītu patriotisma ētiskos, aretoloģiskos (tikumiskos) un garīgi morālos aspektus.

Man, kā garīdzniekam teologam ir svarīgi patriotismu apskatīt vispirms no dievišķā skatu punkta, pēc tam pārejot uz cilvēciskām patriotisma rakstura iezīmēm.  Pirmkārt, ja runājam par patriotismu, kā mīlestību pret savu dzimto zemi, mēs nevaram nerunāt par atbildību. Dievs radīja pasauli un deva to cilvēkiem atbildīgā pārvaldīšanā. Katram cilvēkam ir dzimtene. Vieta, kur tas ir piedzimis, audzis un veidojies kā personība, tāpat ikvienam ir senči. Un neatkarīgi no tā, kā mēs to uztveram, mēs nevaram noliegt savu izcelsmi. Sava zeme, valsts, iepriekšējo paaudžu mantojums, arī ir Dieva dāvana. Īpaši to var novērtēt Latvijas zemei piederīgie! Mēs taču dziedam Latvijas himnā: „Dievs, svētī  Latviju, mūs dārgo Tēviju!”. Vai kādreiz esam aizdomājušies, ko īsti šie vārdi nozīmē?

Otrkārt, no morālteoloģijas (teoloģijas disciplīna, kas izvērtē un analizē cilvēka rīcību, izvēles un nodomus Svēto Rakstu un Baznīcas Tradīcijas gaismā)  viedokļa patriotisms kā mīlestība pret dzimteni un cieņa pret senču mantojumu ir morāls pienākums, kas izriet no ceturtā Dieva baušļa: „Tev būs godāt savu tēvu un māti”. Ne tikai cieņa pret vecākiem un vecvecākiem, bet arī pret visu to, kas veido mūs kā cilvēkus un personības konkrētās tautas, valsts ietvaros ar visu kultūras mantojumu, tradīcijām un vērtībām.

Treškārt, no aretoloģiskā (tikumiskā) viedokļa, ir svarīgi patriotismu vērtēt kā tikumu. Patriotisms arī ir tikums. Kas ir tikums? Pastāvīga un stingra nostāja (gatavība) darīt labu. Tātad cilvēks ar visām savām spējām (gan fiziskām, gan garīgām) un talantiem tiecas darīt labu. Vairot labo, izvēlēties labo, panākt labo, ja nepieciešams – aizstāvēt to,  kas labs. Vārds pastāvīgs norāda uz audzināšanu, mācīšanos, veidošanos un izaugsmi. Cilvēciskie tikumi tiek iegūti personas pilnveidošanās (izaugsmes) rezultātā. Neviens par patriotu nepiedzimst. Par tādu kļūst. Cilvēku nosaka viņa izvēles un rīcība. Lai mūsos veidotos patriotisma tikums, nepieciešams praktizēt citus tikumus: tuvākmīlestības, cēlsirdības, upurgatavības, drosmes un apdomības tikumus.

Un ceturtkārt, kā jau iepriekš minēju,  patriotisms ir audzināšanas un personības veidošanās jautājums. Šeit ļoti svarīga ir sirdsapziņas audzināšana un vērtību hierarhija. Labi audzinātas (augsta atbildības sajūta) sirdsapziņas un skaidri apzinātu vērtību trūkums ir visbiežākais iemesls dažādiem patriotisma izkropļojumiem vai pataloģiskām ideoloģijām, kas tiek pasniegtas kā patriotisma formas. Vēsturē tādi gadījumi ir bijuši (antisemītisms, nacisms) un arī šodien ir (pārspīlētas un agresīvas nacionālisma formas), kas ir novedušas tautas  pie  kariem, genocīdiem un naida. Tādā izpratnē es varētu piekrist Oskaram Vaildam, kurš esot kādreiz apgalvojis, ka “patriotisms ir to cilvēku tikums, kas sēj naidu”. Tāds „patriotisms” ir degradējošs, kurina naidu un šķeļ sabiedrību – tātad ir bezatbildīgs un neveicina labo.

• Maijā svinam Latvijas Valsts neatkarības atjaunošanas svētkus, novembrī svinam Lāčplēša un Latvijas Valsts proklamēšanas dienu, daudzi cilvēki īpaši pievēršas patriotismam, pie sava apģērba piesprauž sarkanbaltsarkano lentīti. Šajās dienās pieminam laiku, kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, ieguva brīvību. Brīvība ir vērtība. (no www.katolis.lv)

Vai mēs pietiekami novērtējam Latvijas brīvību?

Parasti ir tā,  ka cilvēks sāk kaut ko patiesi novērtēt tikai tad, kad pastāv iespēja, ka tas var tikt atņemts. Nevarētu apgalvot – visi, ka visi, bet tomēr daļa tautas neapzinās, cik brīvība, mūsu zemes neatkarība ir liela dāvana un tomēr tā ir arī ļoti trausla realitāte. Mūsdienu  ģeopolitiskie notikumi to skaidri apliecina. Ja kāds var tā vienkārši ienākt svešā valstī un visu iznīcināt un neuzņemties  nekādu atbildību, nepanest savas rīcības sekas, un pārējā pasaule „demokrātiski” noraugās uz notiekošo, daudziem var rasties jautājums, kā tādos apstākļos var vispār saglabāt brīvību. Tad sākam pa īstam to novērtēt. Mūsu tautas, manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka mēs pārāk daudz sūkstamies. Pārāk koncentrējamies uz negatīvo, esam neapmierināti un vienmēr meklējam vainīgos. Ja neesam iekšēji brīvi, nevarēsim saskatīt iemeslus, lai priecātos un novērtētu to, kas mums patiešām ir dārgs un svēts. Dzejnieks Imants Ziedonis ir teicis: „Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties”. Ja patiesi palīdzēsim Latvijai parādīt un attīstīt savu skaistumu, tad arī mēs paši kļūsim labāki, skaistāki un sāksim novērtēt mūsu brīvību.

• Jūsuprāt, kādi faktori ietekmē patriotismu?

Pirmkārt, jau savas identitātes apziņa. Ja es zinu, kas es esmu kā cilvēks, personība, tad nāks arī apziņa par to, kas es esmu kā latvietis vai arī cilvēks, kas jūtas šai tautai un zemei piederīgs. Otrkārt, mūsu tautas un senču mantojums – tā saglabāšana un nodošana nākamajām paaudzēm. Treškārt, objektīva mūsu tautas vēstures interpretācija. Tāda, kāda tā ir ar visu to, kas bija mūsu laime, kā arī to, ko varam dēvēt par traģēdiju. Tā ir mūsu senču pieredze, arī mūsu pieredze. To nevar mainīt, no tās var mācīties. Tautai, kurai nav savas vēstures apziņas, nav arī nākotnes. Ceturtkārt, valoda. Mūsu valstī  lielākā problēma ir tā, ka latvieši visu laiku piekāpjas un izdabā. “Mīļā miera labad” ātri pārejam uz svešvalodām, pat ar cilvēkiem, kam latviešu valoda nesagādā grūtības. Saprotams, ka nerunājam par komunikāciju ar sveštautiešiem, kas nerunā latviski. Te vairāk domāju par vietējo situāciju. Negribu izklausīties kā tāds, kas kurina naidu, jo tā nav, bet ir jāatzīst, krievu valodas dominance rada lielas problēmas. Ne valodā ir problēma, bet cilvēkos un galvenais klupšanas akmens ir ne tajā, ka krievvalodīgie runā krieviski (tas ir normāli un pašsaprotami), bet gan tajā, ka nerunā latviski un daži pat nav izdarījuši neko, lai to apgūtu vismaz saprašanās līmenī. Tā ir problēma, kas rada barjeras komunikācijā, aizspriedumus un nevajadzīgus konfliktus. Tas savukārt izdzēš robežas starp latvisko un to, kas tāds nav, un šādos apstākļos grūti runāt par patriotismu.

Vēl viens  faktors (var būt vairāk un vēl citi), ko vēlos minēt, ir pateicība. Cilvēks, kas neprot pateikties, nespēs arī novērtēt, kas viņam ir dots. Pateicība izriet no mīlestības un mums tiešām  ir par ko pateikties- Dievam, jo dzīvojam skaistā zemē, senčiem un iepriekšējām paaudzēm, kas mums atstāja bagātu kultūras mantojumu, karavīriem, kas cīnījās, lai mums būtu sava valsts, sava zeme utt.  Teikšu, ka nav nekā briesmīgāka šajā pasaulē kā nepateicīgi un bezkaunīgi cilvēki, kas neprot novērtēt to, kas viņiem ir dots, tātad to nespēs  iemācīt arī nākamajām paaudzēm.  Un pēdējais būs – ģimene (protams tradicionālā izpratnē). Spēcīgas, mīlestībā balstītas ģimenes ir jebkuras tautas un valsts pamats. Bez ģimenēm nebūsim arī mēs kā tauta un valsts.

• Ko jūs novēlētu novadniekiem Latvijas Valsts neatkarības atjaunošanas svētkos?

Būt patiesiem un autentiskiem tajā, ko runājam un darām! Būt priecīgiem un laimīgiem tur, kur esam un tādi, kādi esam! Būt pateicīgiem – iemācīties bieži teikt paldies! Mazāk sūdzēties, skaust un salīdzināties ar citiem – vairāk mīlēt, cienīt un novērtēt!  Dzīvot mierā un saticībā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, jo spēcīgas un stipras ģimenes vienlaikus ir spēcīga un stipra valsts.

Jautājumus sagatavoja Ināra Miškina

Foto no E.Rudoviča pers.arhīva

*Notikuma pamatā ir Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, – dokuments, ar kuru 1990. gada 4. maijā tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti.

**Katehēze ir bērnu, jauniešu un pieaugušo ticības audzināšana, kas galvenokārt satur kristīgās doktrīnas mācīšanu, parasti pasniegtu organiskā un sistemātiskā veidā, ar nolūku ievadīt ticīgos kristīgās dzīves pilnībā.