Darīsim gudri!

Rūta Beirote  ir viena no māsām zemnieku saimniecībā “Zutiņi 1”,, Slow food Straupe biedrības un tirdziņa pārstāve un LVT1 konkursa “Īstenās latvju saimnieces” dalībniece.

Priecājamies par to, ka konkursa “Sējējs 2023” nominācijā “Ģimene lauku sētā” laureātu balva tika pasniegta Meļķu ģimenei. Viņi ir pierādījums tam, ka, tikai darot, var paveikt daudz, arī lielas lietas.

Rūta Beirote atzina, ka saņemtā atzinība ir visu ģimenes locekļu nopelns, kur ikviens darbs un ieguldījums ir būtisks. Meļķu – Beirotu ģimenes pārstāve Rūta nereti redzēta un dzirdēta aktualizējot pākšaugu audzēšanu un seno recepšu un pieredzes godā celšanu.

Rūtas stāsts par paveikto, redzēto, atziņām un iecerēm.

• Modē pākšaugi un to ēdieni

Tā kopumā, tas nav tikai stāsts par pupām, bet par pākšaugiem. Pākšaugi aizvien vairāk nāk modē. Mēs šo ideju te, Latvijā, akumulējam vienkāršāk, vadoties no omītes teiktā: “Nav ko ēst, kā lopam pie siles.” Ar to domu, ka kādreiz senos laikos rudenī kāva pa vasaru nobaroto cūciņu, sadalīja pa gabaliem, lai gada garumā varētu to lietot uzturā. Cūkkājas gatavoja uz Mārtiņiem, šņukuru uz Ziemassvētkiem, ausis, ja palika pāri, tad gatavoja uz Meteņiem. Gaļu lietoja taupīgi, vairāk, kad bija kādi godi vai ciemiņi nāk, visu pārējo laiku ēdiens tika stiepts garumā,- ēda putraimus, grūdeņus un visam gaļa bija tikai klāt garšai, kā saka – piesmaciņai. 

Mūsu doma ir novērtēt un aktualizēt kādreizējo pieredzi, piemēram, rīkojot dārza svētkus vasarā, nevis uzsvaru likt uz gaļas ēdienu, bet apēst kādu gabaliņu mazāk. Vairāk lietot to, kas ir līdzvērtīgs un veselīgs. Graudi un pākšaugi, un zirņi ar speķi vai pupiņas ar speķi nav vienīgie ēdieni. Pākšaugus gatavojot, ir jābūt klāt gan graudam, gan dārzenim. Skatoties uz latviešu tradicionālajiem ēdieniem, īpaši senākiem, tad atceramies superputru, kas saucās grūdenis. Tur ir gan kartupelis, gan graudiņš, grūbas, un, savukārt, bukstiņputrā lika cūkgaļas piesmaciņu, kauliņus, kājiņu, uz svētkiem arī cūkas galvu, klāt sauju pupu vai zirņu. Grūdenī labi iederās burkāni un rāceņi. To visu savārot, izveidojās senlaiku grūdenis – sātīgs ēdiens.

Pieredze Spānijā un Itālijā

Septembrī bijām gan Spānijā, gan Itālijā. Spānijā iepazināmies ar vietējiem tirgiem, ko un kā tur pārdod un kādā cenā. Itālijā jau vairāk darbojāmies kā pupiņu vēstneši no Latvijas. Mēs bijām uz jauku pasākumu, kuru vietējie mēdz saukt par `pupu olimpiskajām spēlēm`. Teju visi Toskānas pupiņu audzētāji sanāk vienā vietā, mīļi un kompakti,  atnes atrādīt savas izaudzētās pupu šķirnes, ir iespējas tās arī nopirkt, gan arī gatavo to ēdienus. Katrs zemnieks, gan zemnieku kooperatīvs, gatavo savu pupiņu ēdienu. Savukārt, visi, kas piedalās, var šo ēdienu nogaršot un vērtēt trīs kategorijās- skaists, inovatīvs, garšīgs. Mēs ēdām kādus desmit pupu ēdienus vienā kārtā. Pie to pagatavošanas itāļi īpaši neiespringst – novāra pupas, sāli liek vai nē, uzmet kādu garšvielu, aplej ar olīveļļu un gatavs. Cits ēdiens no maltām pupiņām ar sāli un pipariem, arī ar pārlietu olīveļļu. Olīveļļa gan tiek lietota visur klāt (galu galā olīveļļas reģions). Dažos ēdienos bija pie pupiņām klāt zivs gabaliņš. Tā doma: viņi vēlas to pupu pasniegt vienkāršoti, lai varētu izjust galvenās sastāvdaļas – pupiņas garšu un vērtēt. Viņi nemēģina ēdienu gatavot tā, kā esam raduši mēs, pievienojot visu iespējamo, beigās vēl uzputojot. Varam teikt, ka mums noteikti patīk to visu gatavot radošāk.

Pieredze Bulgārijā

Mēs šogad esam bijuši arī Bulgārijā, kas ir skaista postpadomju valsts. Palikusi padomijā mazliet vairāk kā mēs, visi jautājumi un problēmas līdzīgas kā pie mums. Varbūt dažviet Bulgārijā ir pat lielākas problēmas,  jo kalnu ir daudz un, braucot pa ielejām, pa sliktiem ceļiem, ir skaisti skati, taču lauksaimniecībai piemērotas zemes ir mazāk. Ielejās daudzviet audzē pupas, šo kultūru kopj ar rūpību, stāsta par tradīcijām. Taču audzēšana ar katru gadu tomēr iet mazumā, kaut arī ražotājam laba cena ir sasniegta, lai to izdevīgi varētu pārdot – 8 un 10 eiro par kilogramu. Taču attālums no pilsētām liek sevi manīt un jaunie cilvēki izvēlas citus ceļus un iespējas, kas saistīti ar dzīvi pilsētās.

Par videi draudzīgu pieeju

Ar sirdi un dvēseli darbojamies Straupes tirdziņā, arī tirdziņa pasākumu organizēšanā, slow food kustības ietvaros. Un šobrīd esam saņēmuši arī piedāvājumu dalīties ar savām labajām praksēm starptautiski. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs varam stāstīt par savu darbību, par to, ka var organizēt tirdziņu, kurā ne tikai pircējs var saņemt labu produkciju, bet arī pārdevējs izdevīgi pārdot. Tas, ko mēs darām Straupē, un tirdziņš rāda, ka var veidot kopienu, var veidot sabiedrību, kas kopīgi tiecās sasniegt vienu ideju, lai kļūtu labāki, veiksmīgāki un dabai draudzīgāki. Un šādas labās prakses var piekopt arī tirdziņa apmeklētāji – to kopīgi praktizējam ar Straupes tirdziņa regulāriem pircējiem. Paņem līdzi savu iepirkumu maiziņu, izēd nopirkto burciņu, izmazgā un atnes to pārdevējam atpakaļ.  Pavisam vienkārša lietas, bet arī tas vieno līdzīgi domājošos.

Straupes tirdziņa pircēji ļoti novērtē, ka mēs mēdzam izcelt kādus vienkāršus produktus vai kādu zemnieka vai ražotāja piedāvājumu. Pircēji iegūst vairāk informācijas, var pagaršot un iegādāties, gan arī pašam zemniekam vai ražotājam tā ir palīdzība atrast viņa vietu tirgū, veiksmīgāk turpināt iesākto. Galu galā arī laukos mums ir jādzīvo, un reizēm arī jāuzdzīvo, ne tikai jāizdzīvo. To mums ir jāmācās visiem.

Kā uzlabot dzīvi?

 Šajā pavasarī, kad ciemojos Inciemā, pārrunājām arī to,- kā mums uzlabot dzīvi? Nonācām pie vienas kopējās domas, ka, no vienas puses, mēs varam prasīt, lai mums dod, dod, dod. Lai mums piešķir, sist kāju pret zemi, ka mums pienākas. Bet varbūt, ka to, ko mums nevar iedot vadība, valdība, pārvaldība, pašvaldība, to mēs laika gaitā varam saņemt arī no mūsu uzņēmējiem. Ja mēs viņus atbalstām, izvēlamies pirkt viņu produktus un pakalpojumus, ja mēs palīdzam viņiem ar darbiem, ejam pie viņiem strādāt utt. Varbūt ar laiku uzņēmēji būs tie, kas mums uzrīkos svētkus, kurinās ugunskurus, sakārtos infrastruktūru un citādi atbalstīs. Mūsu veiksmīga un laba dzīve ir mūsu pašu rokās.

Izvēlies un pērc vietējo

Mēs aicinām, kā zemnieki, vismaz tagad novembrī izvēlēties un pirkt mūsu vietējos produktus, tos iegādājoties ne tikai tirdziņos, bet arī veikalos. Protams, to vajadzētu darīt visu laiku, lai mums visiem būtu labāk dzīvot.

Tā – vienkāršām darbībām, kaut mazliet piedomājot, izvēloties iepirkties pie vietējā uzņēmēja, zemnieka, kaimiņa varam sekmēt mūsu valsts un uzņēmēju attīstību, kā arī reizē saņemt un ēst vietēju, veselīgu un kvalitatīvāku pārtiku. Jo, lai ko arī mēs nebūtu te dzīvojot iedomājušies, ka svešzemēs viss ir labs un tīrs, diemžēl nekur citur ēdiens un pārtika nav tik vērtīga, tīra un kvalitatīva kā pie mums. Mūsu standarti ir augstākie starp visām valstīm šobrīd. Tam iemesls droši vien ir latviskais perfekcionisms.

Par gudrāku ēšanu

Pirktākā prece gaļas veikalā ir karbonāde un kakla karbonāde. Vērojot pircēju ieradumus, varētu teikt, ka cūka var sastāvēt tikai no kakla karbonādes. Jādomā, ka zinātnieki ar laiku saprogrammēs tādu dzīvnieku, ausis bijušas nebijušas, galvenais liesums.

Tādēļ mūdienās paliek aizvien aktuālāka  arī prasmīga un gudra ēst gatavošana. Tā ir prasme, ar kuru mēs varam atgriezties gan pie ēdiena kultūras, tradīciju cienīšanas, gan arī pie vienkāršākas un saprātīgākas ēšanas paradumiem.

 Senioru paaudzei tas nav jāstāsta, jo tā zina kā uzvārīt putru, māk pastiept mērci garāku un daudzas citas gudrības. Bet mums ir nākamā paaudze, kas māk pasūtīt picu, aiziet uz hesburgeru un uzcept steiku. Mums ir jāmāca, ka cūkā un jebkurā citā dzīvniekā patiesībā gandrīz viss ir ēdams. Ja reiz esam šo dzīvnieku izvēlējušies maltītei, tad mums tam jāizrāda cieņa, izmantojot to visu. Mums ir jāmainās visiem kopīgi, un šīs izmaiņas jāsāk gan ar to, ko izvēlamies veikalā, gan ar to, kā gatavojam maltīti.

Novembris varbūt ir tas mēnesis, kad mēs varam iemācīties ko jaunu,  mēģināt pagatavot kaut ko citu. Izmantot vietējo un izmantot visu. Esmu pārliecināta, ka būtu daudz jaunu atklājumu – ja nu meklējot citrona aizstājēju, saprotam, ka  cidonijas ir labas arī šajā ziņā. Mums Latvijā jau kaltē tomātus, jau audzē arbūzus un melones.  Mums ir tik daudz lielisku uz vietas audzētu un gatavotu produktu.

Šobrīd bieži braucam turp, kur mūs aicina, lai stāstītu gan par mūsu senajiem ēdieniem, gan par receptēm, kā tās labāk transformēt, pielāgot mūsdienām. Kā pārmērīgo gaļas ēšanu vērst uz labāku, tas ir – samērīgāku, mierīgāku gaļas ēšanu, aizstājot masu produkciju ar mazāku gaļas gabalu, bet toties kvalitatīvāku. Stāstām par to, ko mūsu zemē ir iespējams izaudzēt, un ko no tā pagatavot.

 Priecājies par otra veiksmi

Mums ir jāmācās pieņemt ar prieku otru latvieti, darbīgo latvieti, kurš cenšās attīstīt biznesu, jo no tā visiem būs labāk. Jo kopā mēs varam viens pie otra pavilkties un pieaugt. Ja esam vienā laivā, tad mēģinam cits citu atbalstīt, priecāties, ka otram veicas labāk, jo, ja otram iet un veicas, tad labāk būs arī mums visiem. Tas ir tas, par ko runājot tirdziņā, kā palīdzēt zemniekiem, esam vienprātībā.   

Dzīvojam ideālā lokācijā

Mums, dzīvojot Siguldas novadā, lokācija ir ideāla, jo esam sasniedzamā attālumā no vairākām pilsētām. Perfektā attālumā no Rīgas, lai mums viss būtu, viss notiktu, lai mēs visu varētu. Apkopjot Bulgārijas pieredzi, padzīvojot nedēļu Spānijā, Vidusjūras krastos, Itālijā, esam ieguvuši plašāku skatījumu. Vairākas dienas skatot kalnus, klintis un akmeņus, redzot, cik vienai valstij var būt daudz zemes, bet tā visa ir klintis un akmeņi – nelietojama, ar nabadzīgu faunu. Katru gadu tur pieaugušais ūdens trūkums apgrūtina lauksaimniecību.  Pēc krietna tur pavadītā laika, bijām priecīgi atgriezties mūsu Latvijā, kur- jā, ārā līst, atkal pelēks, bet mums vismaz ir lietus, spāņi par to var tikai sapņot.  Mums ir pavasaris, mums ir auglīga zeme, mums ir ko audzēt un vākt, viņiem daudzviet tā nav.

Pie mums ir ļoti ļoti labi, to varam novērtēt tikai pabraucot un skatoties ar atvērtām acīm, nevis tikai priecājoties par kūrortu un par garnelēm šķīvī. Bet vairāk paskatoties, kā būtu, ja man patiešām tur būtu jādzīvo. Ko es tur darītu? Mums, zemnieku dvēselēm, tur būtu ļoti grūti.

-Mēs visi esam Latvijas vēstneši

Šobrīd strādājam pie jauniem projektiem, ceram, ka nākamgad brauksim skoloties uz Dāniju, rudenī sagaidot viņus arī pie sevis. Turpināsim aktīvi strādāt Straupes tirdziņā. Ceram jūs iepriecināt ar daudzām interesantām dienām. Tirdziņā bija tomātu diena, ķirbju diena, kāļu diena, rosamies, lai izceltu saulītē aizmirsto Latvijas dzelteno, ābolu kāli. Esam to atgriezuši apritē, sarūpējuši sēklas, tagad vajag tikai sēt, audzēt un lietot uzturā. Vēlamies darboties pietiekami aktīvi, lai pašiem prieks un citiem ir ko novērtēt.

Mēs visi īstenībā esam Latvijas vēstneši. Ja mēs kalkulējam, – mūsdienās visu izšķir cipari, statistika. Priecājamies par Latvijas panākumiem hokejā, basketbolā, mūzikā. Ja parēķinām, cik uz Eiropas fona izskatāmies ar savu 1,8 miljonu iedzīvotāju skaitu Latvijā, tad šeit esam tikai gudri, inteliģenti, skaisti, talantīgi.

Ināra Miškina  

Foto no R.Beirotes pers.arhīva