Godinot Latvijas brīvības cīnītājus

11. novembris – par Latvijas neatkarību kritušo karavīru piemiņas diena, kas īpaši atzīmē Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku 11.11.1919.gadā. Latvijas armija izšķirošo uzbrukumu bermontiešiem sāka 3.novembrī un, lai gan cīņas bija grūtas, 11.novembrī Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas. Bermontiādes laikā Latvija zaudēja 743 karavīrus, no kuriem 57 bija virsnieki.

Latvieti

/Rasma Urtāne/

Tavs noslēpums ir tavas asinis!

Neļauj tām aizplūst no mājām

Uz svešajām vietām, kur apklusīs

Tas spēks, ko dzimta gadsimtiem krāja!

Tavs noslēpums ir tava valoda.

Glabā un izkop starp simtām!

Nepieņem svešās, kaut padodas,

Savu vienīgo sargā – dzimto!

Tad redzēsi, noslēpums spēkā dzims,

Ko mantojis būsi un krājis.

No paaudzes paaudzē nenorims

Ceļš, ko tavi vectēvi gāja.

Tavs spēks un noslēpums vienoti

Tavas asinis nesīs caur mūžiem.

Tev nebūs savā zemē ciemoties!

Kā saimnieks izcel zemi no lūžņiem!

 11. novembrī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, godinot Latvijas brīvības cīnītājus, nolika vainagu Rīgas Brāļu kapos. 

Savukārt Lielajos kapos Valsts prezidents godināja latviešu studenti, Sieviešu palīdzības korpusa brīvprātīgo, Lāčplēša Kara ordeņa komandieri Elzu Žiglevicu (1898 –1919). E. Žiglevica ir viena no trim sievietēm, kura apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni (pēc nāves).

1919. gada oktobrī, Neatkarības kara kauju laikā, riskēdama ar savu dzīvību, piegādāja ēdienu Daugavmalas aizstāvjiem. Pie Esplanādes 1919. gada 10. oktobrī smagi ievainota.

Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss 1928. gadā lūdza Lāčplēša Kara ordeņa domei piešķirt Elzai Žiglevicai Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru. Ordeņa dome lūgumu īstenoja, apbalvojot E. Žiglevicu ar pēdējo Lāčplēša Kara ordeni (Nr. 2073).

Teksts un foto: www.president.lv

*Lāčplēša diena – nosaukuma rašanās

Nosaukumā ietvertais vārds “Lāčplēsis” ir atsauce uz Andreja Pumpura tautas teikās balstītā eposa “Lāčplēsis” (1888) galveno varoni un Raiņa lugu “Uguns un nakts”. Lāčplēsim piemita pārdabisks spēks un varonība, kas izpaužas arī dzimtenes aizstāvēšanā pret iebrucējiem. Lai gan Lāčplēsis cīņā ar Melno Bruņinieku iekrīt Daugavā un iet bojā, 11.11.1919. kauja par Rīgu simboliski parādīja, ka Melnais Bruņinieks pie Daugavas šoreiz ir uzvarēts. Tā jau 1919. gadā Kārlis Skalbe pamatoja Lāčplēša Kara ordeņa nosaukuma izvēli. No tā arī izriet atceres dienas apzīmējums. Sākotnēji 11. novembris tika dēvēts par Lāčplēša kara ordeņa svētkiem un kara invalīdu dienu (1920. gadā dēvēta par Lāčplēša Kara ordeņa svētkiem, no 1923. gada kara invalīdu diena), dienas nosaukums laika gaitā mainījās, tai nebija vienots un vispārpieņemts nosaukums. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā 11. novembris tika arī dēvēts par Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētkiem. Agrākais vārdu savienojuma “Lāčplēša diena” lietojums presē atrodams 1925. gadā laikrakstā “Latvijas Kareivis”. Lāčplēša diena laikrakstos minēta vēl 1943. un 1944. gadā. Pēc ilgāka pārtraukuma padomju okupācijas režīma laikā 11. novembra kā Lāčplēša dienas nosaukšana presē atkal fiksēta 1988. gadā.

No www.enciklopedija.lv