Mans ieguldījums ir līdzdarbošanās

Šogad augustā darbu uzsācis Allažu Tautas nama vadītājs Helvijs Kārkliņš (attēlā). Taču plašāka auditorija viņu atpazīst kā grupas “Zelta Kniede” dalībnieku un Absolventu orķestra mūziķi. 

Par to, kā mūzika no papildnodarbības pamatskolā kļuvusi par sirds lietu, vairāk uzzināsiet intervijā ar Helviju Kārkliņu.

• Kā mūzika kļuva par sabiedroto dzīves ceļā?

Paldies, mūzikai, tā ir mana sirds lieta, kas visu laiku rāda taciņu.

Sākums bija Siguldas 2.pamatskolā, kas atradās Laurenčos, toreiz skolā bija mūzikas novirziens. Skolotāji piedāvāja vecākiem, ka man vajadzētu papildus apgūt kādu no mūzikas instrumentiem, tā sāku mācīties klavierspēli, pagāja divi gadi. Aizbraucu uz laukiem pie brālēna, kas bija vairākus gadus par mani vecāks, stāstīju viņam, ka spēlēju klavieres. Viņš uzreiz mani apsauca: “Kooo, tas ir meiteņu instruments. Ir jāspēlē ģitāra!” Protams, es iespītējos, jo brālēns bija mana autoritāte, un teicu, ka gribu spēlēt ģitāru. Pamatskola tādu iespēju arī sniedza, tā 3.klasē sāku spēlēt ģitāru. Nebiju apzinīgākais skolnieks Gintam Kalniņam, tomēr vēlāk tā apziņa nāca, ka tā ir laba lieta un kādreiz noderēs. Tai laikā pat nedomāju, ka ar mūziku saistīsies visa dzīve.

Vēl piedalījos dziedāšanas pulciņā, dziedāju arī korī, kas bija obligāts noteikums. Siguldas 2.pamatskolā pabeidzu 5.klasi un pēc tam skolu likvidēja. Es turpināju mācīties mūzikas skolā Baltais flīģelis un Siguldas 3.pamatskolā, no 7.klases Siguldas Valsts ģimnāzijā.

Baltajā flīģelī pie pasniedzēja Ginta Kalniņa turpināju apgūt ģitāras spēli. Man labam draugam Teodoram Kerimovam skolotājs Andris Muižnieks piedāvāja orķestrī spēlēt basģitāru. Tā kā Teodoram tas piedāvājums neinteresēja, viņš šo iespēju piedāvāja man. Toreiz gāju sestā klasē, devos pie skolotāja Andra un viņam teicu, ka Teodors nevēlas spēlēt basģitāru, ka to varu darīt es. Skolotājs Andris mani uztvēra nopietni, sarunāja man nodarbības, vēlāk, atbalstot manu inciatīvu, mūzikas skola iegādājās basģitāru.

Arī grupas “Zelta Kniede” aizsākums rodams orķestrī, tur satikāmies ar Silvestru Lorencu, arī viņa brāli Bruno. Silvestrs mani uzrunāja, jau toreiz sākām bīdīt savas grupas lietas. Sākumā izvēlētās dziesmas bija angliskas, tādas dumpinieciskas. Vecāki jautāja: “Ko jūs tur dziedat, ka neviens nesaprot tekstu?” Atbildējām: “Mēs gribam, mums vajag!” Domājām, ka ar šāda veida un žanra mūziku varēsim gūt atzinību ārzemēs. Ar laiku sapratām, ka ārzemēs mūziķiem iespējas ir ļoti lielas, bet uz to katru iespēju arī pretendentu skaits ir ļoti liels.

• Kuru laiku var uzskatīt par grupas “Zelta Kniede” sākumu?

2017.gadā izlaidām pirmo kaverversiju* grupas “Kaimiņi” dziesmai “Bugi, vugi” un to iesniedzām Latvijas radio 2. Sākumā diezgan daudz paši prasījām kultūras namiem, tautas namiem, lai mūs uzaicina uzspēlēt kādā pasākumā. Gribējām to savu muzikālo dvēseli pasniegt klausītājiem un tai virzienā darbojāmies.

Tad Silvestrs uzrakstīja dziesmu “Kā tevi sauc” un iesniedza to Latvijas Sirdsdziesmā. Šī parādīšanās televīzijā bija liels solis augšup atpazīstamības ziņā. Tad jau mums sāka nākt sadarbības piedāvājumi.

– Kāda tagad pašam ir ikdiena?

Tai ziņā, ka ar grupu nekas īpaši mainījies nav, to iemīto taciņu ejam. Tūlīt klajā nāks albums “Atmiņu pērles”. Savukārt, ar manu jauno amatu, Allažu Tautas nama vadītājs, tur gan tā pasaule ir atklājusies citāda, kā biju iedomājies. Ja iepriekš domāju, ka kultūras dzīve jau ar mani visu laiku ir bijusi, tad tagad atklājās tautas nama kultūras dzīves organizēšanas aizkulises. Cik daudz ir jāizdara darbu, lai viens pasākums izdotos labi. Gatavojot izstādes atklāšanu, ir jāpalīdz arī tehniski. Protams, palīdzēt uzkarināt izstādi, nevis mājās aizkarus, tas ir citādāk.  Diezgan aizraujoša man tā ikdiena.

• Kādas ir Tavas ieceres, lai Allažu Tautas namā kultūrvidi padarītu aizraujošāku?

Šī ēka ir celta ar tādu mērķi, lai būtu vieta, kur cilvēkiem satikties, parunāties, izbaudīt kultūru. Vēlos īstenot sākotnējo ēkas mērķi. Allažu Tautas nams, manuprāt, atrodas diezgan neizdevīgā novietojumā. Allažu centrs ir tālu no Tautas nama, līdz ar to cilvēki, kas varētu to apmeklēt, arī ir tālu. Vēlos mēģināt piesaistīt ne tikai amatiermākslas kolektīvus, kas šajā sezonā jau ļoti radoši ir sākuši darbību, bet arī vairāk iedzīvotājus, kas mīt Allažos, Stīveros, Egļupē. Lai cilvēki atrod savu vietu un nodarbošanos Allažu Tautas namā.

Paldies iepriekšējai Tautas nama vadītājai Ancei Bērzei, kas ir sagatavojusi veicamo programmu šim gadam, to šobrīd mēģinu papildināt un realizēt.

– Oktobrī Skolotāju diena, vai vēlies izcelt kādu skolotāju par devumu?

Es varētu nosaukt katru skolotāju, kas manā dzīvē ir ar mani darbojies. Paldies viņiem visiem! Man vienmēr ir paveicies būt starp cilvēkiem, kas ir gudrāki par mani, vienmēr no viņiem varu smelties kādas idejas. Es negribu izcelt kādu konkrētu cilvēku, vēlos pateikties visai šai situācijai, kurā esmu audzis, veidojies, dzīvojis.

-Ko vecāki saka, ka tā ievirzījās dzīves ceļi mūzikā, kultūrā?

Par manām gaitām, protams, pusaudžu gados viņi īpaši priecīgi nebija. Jo visu laiku kaut kur kaut kas bija jādara, mēģinājumi. Tāpat vajadzēja iegādāties instrumentus, es meklēju un gādāju, bet vecāki pirka, reizēm bija domstarpības. Gan no manas, gan no vecāku puses pūles bija ieguldītas diezgan lielas.

Tagad vecāki ir priecīgi, ka viss nav bijis veltīgi. Mūzika ir tā nodarbošanās, kuru nekad nepametīšu, tā man gribētos cerēt. 

–Tavuprāt, kādām vajadzētu būt vecāku un bērnu attiecībām izglītošanās procesā?

Bērnam savi talanti ir jāapzina, tomēr uzskatu, ka iesākumā vecākiem bērns ir jāievirza. Lai jauns cilvēks saprastu, ko grib, viņam sākumā ir jāparāda iespējas. Protams, man arī bija periods, kad teicu vecākiem, ka es vairs negribu iet mūzikas skolā. Bet viņi mani piespieda turpināt iesākto. Šobrīd to saprotu un mērķis – pabeigt iesākto, ir ļoti labs. Mūzika attīsta cilvēku, arī emocionāli, to uzskatu par vērtīgu nodarbošanos. 

-“Latvijas sirdsdziesmā” klausītāji ir iecienījuši “Zelta Kniedi”. Kuri panākumi grupas dalībniekiem visvairāk silda sirdis?

Visvairāk sirdi silda, protams, skatītāju atbalsts. Un vēl – Latvijas sirdsdziesmas aptaujā būt kopā ar zināmiem māksliniekiem, tas ceļ un iedvesmo.

Šogad šlāgeraptaujā mums ir bijis visaugstākais sasniegums, tikām finālā, kur ieguvām 3.vietu ar dziesmu “Atmiņu pērles”.

Savukārt, šoruden ar dziesmu “Ābeļdārzs” septembrī ieguvām lielāko balsu skaitu, kas dod iespēju piedalīties starpfināla balsošanā, lai gūtu iespēju piedalīties dziesmu aptaujas finālā, kas notiks nākamgad vasarā.  

–Kā vērtē “Latvijas sirdsdziesmas” raidījumu?

“Latvijas sirdsdziesmā” ir iespēja redzēt citu mākslinieku sniegumu un parādīt savu veikumu. Pie viena tā ir milzīga platforma, lai gūtu atpazīstamību. Pateicoties Sirdsdziesmai, mums ir izveidojušās draudzīgas attiecības ar citām grupām. “Klaidonis” un “Sestā jūdze” piekrita piedalīties mūsu jaunākā albuma “Atmiņu pērles” prezentācijā Mālpilī.

-Kāpēc Mālpilī?

Mēs tur esam visus savus klipus filmējuši, sākumā pat dziesmas rakstījuši. Īstenībā mums ļoti patīk muzicēt Mālpils kultūras centra zāle, tās izvietojums – labi pārredzams, viss izvietots pakāpienveidā. Jāpiebilst, ka Silvestram Mālpils ir dzimtā vieta.

• Vai pats arī komponē?

Albumā “Atmiņu pērles” ir viena manis komponēta dziesma. Komponēšanai ir vajadzīga iedvesma, mūza, īstenībā tas nav viegls process. Es neesmu viens pats, man ir grupas biedri, kuriem tapušais materiāls ir jāatrāda. Tas īstenībā ir satraukuma pilns brīdis, kad gaidi vērtējumu. Pēc prāta vētras, ideja tiek pienācīgi noslīpēta. Es īpaši uz komponēšanu neraujos, lai gan idejas ir daudz, jāliek tik kopā. Mūsu grupā vislabāk dziesmu komponēšana padodas Silvestram.

• Grupas sastāvs ir izveidojies vai tomēr mainīgs?

Mēs gribam teikt, ka sastāvs ir izveidojies, bet tas ik pa laikam pamainās. Tas nav viegls uzdevums, lai vai tev ir sava dzimšanas diena, vai sievas dzimšanas diena, vai valsts dzimšanas diena, tev ir jābūt ceļā, neatkarīgi no tā, kas notiek, un jārada svētki kādam citam. Reizēm ir tā, ka iestājas spēka panīkums un negribās nekur braukt. Pienākuma apziņa liek tomēr sēsties busiņā un doties uz koncertu. Aizbrauc līdz galamērķim, uzliec aparatūru, sāc spēlēt un dziedāt, viss aiziet. Tai brīdī, kad redzi, ka cilvēki priecīgi par to, ko dari, tas uzlādē. Tas ir kā atatgojums par ieguldīto darbu.

-Vai Tavā ģimenē nav kurnēšana par intensīvo darba grafiku?

Esmu precējies, sieva mani pazīst ļoti ilgi, paldies orķestrim, jo tur es viņu satiku. Sieva spēlē flautu, vēl joprojām mēs kopā darbojamies Absolventu orķestrī.

Sieva ir pieradusi, ka esmu bieži projām, lai gan tas nav viegli, ne viņai, ne man.

• Pastāsti par savu pieredzi Dziesmu un deju svētkos!

Šogad tie bija trešie dziesmu svētki, kuros piedalos, kā dalībnieks.  Pirmajā reizē tas bija orķestra “Sudrabskaņa” sastāvā, un divas reizes ar Absolventu orķestri.

 Šogad orķestru koncerts bija skaists un izdevies, bet, svētku nedēļas laikā, mums nebija iespējas uzstāties, tas mazliet apbēdināja. Tas ir mans viedoklis. Man bija ļoti patīkami piedalīties gājienā. Otro gadu man ir tas gods nest Absolventa orķestra plakātu.

-Ko dod dalība orķestrī?

Piedalīšanās orķestrī man ļoti daudz iemācīja, tieši no kolektīvās muzicēšanas un sadarbošanās viedokļa. Tev ir jāredz un jādzird otrs mūziķis, jāredz diriģents, jāievēro grafiks, disciplīna. Paldies orķestrim! Īpaši priecē dalība Absolventu orķestrī, kur ierasti viss skan perfekti. Tai visā ir savs šarms, kas tev tā kā velk uz muzicēšanu orķestrī.

 Andris Muižnieks spēj mūs visus piesaistīt, individuāli pieiet katram savam audzēknim. Tas rada sajūtu, ka orķestrī esi gaidīts. Humors netrūkst nevienā mēģinājumā, skolotājs vienmēr ir pozitīvs, priecīgs. Viņa vadībā spēlēju gandrīz desmit gadus.

Tāpat arī grupa “Zelta Kniede”, kas mums ir tāds mazs kamerorķestrītis. Katram ķēdes posmam ir jāstrādā, jāturās vienam pie otra, lai viss notiktos. “Zelta Kniedē” autoritāte ir Silvestrs, bet tur mēs tā varam diskutēt par tēmām, apspriest. Viens otru ņemam vērā.  

– Vai uzskati sevi par veiksminieku?

Es neatšķiros no citiem, jo katram ir savas iespējas. Man ir paveicies, ka vienmēr blakām atrodas cilvēki, kas dara labas lietas un es arī tām varu pievienoties. Mans ieguldījums ir līdzdarbošanās. Man patīk piedalīties jaunos projektos. Viens no tādiem veiksmīgiem projektiem bija duets ar Anitu Zambari, kopā izveidojām koncertporgrammu ar Ata Priedīša dziesmām.

Aktualizējoties “Zelta Kniedei”, tā sāka prasīt lielāku laika resursu. Kad ir par daudz, tad jāiemācās noteikt prioritātes un no kaut kā ir jāatsakās.

• Kāda ir Tava atpūta?

Man diezgan patīk tehnika, kaut ko skrūvēt, tas mani aizrauj. Braucu ar motociklu, man patīk sēdēt uz moča, vējš svilpo, vienalga telefons zvana vai nezvana, vienkārši dodies kaut kur ceļā. Es teiktu, ka tā ir mana atpūta, kas aizrauj. Sievai arī patīk braukt kopā ar mani. Šogad esmu kļuvis par motokluba “Dzelzs ērglis” pilnvērtīgu dalībnieku.

–   Vai esi Siguldas novada patriots?

Jā, esmu, visu mūžu šeit esmu dzīvojis, arī audzis Siguldā. Siguldā man īpaši patīk, ka pilsētvide ar dabu iet kopā. Izveidotā infrastrūktūra to veicina un attīsta. Mums ir Bobsleja un kamaniņu trase, mums ir pasaules čempioni. Skolas laikā esmu diezgan te visu iepazinis, bet ļoti patīk atgriezties Laurenčos. Ziemā tur ir slēpošanas trase, vasarā var izbraukt ar skritulenēm, mazliet tālāk ir kājinieku tilts pāri Gaujai. Izveidotā infrastruktūra un dabas tuvums ļoti patīk.

Būts ir visur tagad plašājā Siguldas novadā. Katram pagastam ir sava burvība. Jebkuram tūristam iesaku šeit atbraukt un uzzināt vairāk. Kaut vai Allažos, uzzināju, ka tur ir labi veloceliņi izveidoti, par kuriem agrāk nezināju. Paplašinoties novadam, iespējas arī paplašinās. Arī atbildība paplašinās, jo jābūt sakoptam visam novadam.

Vai ir kāda gudrība, kuru ievēro?

Mamma mani mēdza mierināt- nāks jaunas nepatikšanas, vecās nepatikšanas aizmirsīsies. Ar tādu miera pilnu pieeju, ka nepatikšanas būs, tās nekur nepaliks, taču tās arī beigsies. Tā es vienmēr esmu uzskatījis, ar tādu domu gājis. Vienmēr jau var atrast risinājumu visam un beigās būs labi.

Teksts un foto: Ināra Miškina

Foto no H.Kārkliņa pers.arhīva

*Kaverversija – skaņdarba vai dziesmas atšķirīga versija.