Rezultātam ir jābūt katrā darbā

Skolotājam Vitālim Kikustam – 80, viņa vārds un uzvārds aizvien ir atrodams Inčukalna pamatskolas, Inčukalna Mūzikas un mākslas skolas un Inčukalna Tautas nama kolektīvu vadītāju sarakstos. Sākot no 1965.gada, uz visiem Dziesmu svētkiem viņš ir vedis vismaz vienu savu kori, vēlāk arī pūtējus. V.Kikusts savu dzīvi un darbu nenogurstoši vadījis, lai attīstītu kora un pūtēju orķestra mākslu. Izaudzinājis vairākas klasisko un tautas mūzikas mākslinieku paaudzes un turpina to darīt joprojām.

Grāmatā “Latvijas leģendas” Par cilvēkiem, kas dara Latviju lielāku IX izlasāms Ilgas Liepiņas sagatavots stāsts par Vitali Kikustu.

Intervija ar Vitali Kikustu.

• Lūdzu, iepazīstiniet ar savu darbības laiku Inčukalnā!

Pēc profesijas diriģents, gan orķestra, gan kora, kā jau derevņā (latgaliešu valodā, latviski – ciemā). Derevņā ir jāmāk viss: art, sēt, pļaut. Inčukalnā esmu no 1965.gada, tātad 58 gadus. 1967.gadā uzcēla Inčukalna jauno pamatskolu, kur turpināju strādāt par dziedāšanas skolotāju. 1968.gadā pamatskolas direktore Janīna Zandberga nopirka metāla pūšamos instrumentus, lai mēģinātu veidot orķestri. Teicu, ka varētu jau strādāt, bet muzikantu nav. Pieredzējusī skolotāja Skaidrīte Ārmane ieteica, ka muzikanti būs jāizaudzina pašiem, tos nekur citur nedabūsim. Tā arī bija. Atvēru studiju un apmācīju jaunos mūziķus pa vienam. Pēc stundām audzēkņi sēdēja rindā, gaidīja mācības.

1977.gadā sāku strādāt ar taurētājiem, bundziniekiem, toreiz šādu vēlmi izteica toreizējais Vangažu pionieru nams. Mans darbs labi veicās un 1983.gadā jau tika izveidots mazs orķestrītis. 1986.gadā jau piedalījāmies pūtēju orķestru skatē.   

Īpašs stāsts ir par jaukto kori “Mežābele”, kolektīvu atjaunoja 1957.gadā Inčukalna MRS paspārnē. Kā tikko sāku dzīvot Inčukalnā, jau uzreiz aizgāju uz kora mēģinājumiem, toreiz diriģente bija Rita Riekstiņa. Tad no 1966.gada diriģēju šo kori, nu jau 57 gadu. Šogad pavasarī atzīmējām “Mežābeles” 90.jubileju un manu 80.jubileju ar lielu koncertu.

Pavērsiens jauniešu muzikālajā izglītošanā bija 1992.gadā, kad visā Latvijā sāka veidoties mūzikas skolas. Siguldas mūzikas skolas direktors Valdis Milčs ieteica, ka Inčukalnā jādibina sava mūzikas skola: “Vitali, tev jau ir izveidots mūzikas skolas pamats- muzicē orķestris”. Pateikts, izdarīts, tā no 1992.gada šeit darbojās Inčukalna mūzikas skola. Toreiz mūzikas skolu organizēju kā orķestra bāzi, kas nepieciešama mūziķu nodrošināšanai. To gan nožēloju, ka paralēli neizveidoju kora klasi, izrādās, ka tāpat kā orķestrī, tie kuri pabeidz, vismaz vidusskolas period, jaunieši nāk un spēlē. Tagad joprojām uz orķestri nāk spēlēt 10, kuri jau ir beiguši mūzikas skolu. Kora klasē būtu tāpat. Aglonā, kas ir līdzīgs ciems, kā Inčukalns, savulaik izveidoja kora klasi mūzikas skolā. Un uz tā pamata ir izveidojies Aglonas brīnišķīgais koris, redzamākais tās audzēknis ir Dainis Skutelis.

Atmodas laikā, kad māte dzīvoja pie mums Inčukalnā, regulāri viņu vedu uz Rīgas Sv.Franciska baznīcu. Mani tur uzrunāja ērģelnieks, piedāvāja pastrādāt ar baznīcas kori. Protams, šo iespēju izmantoju, gatavojām Hendeļa Aleluja, lielās Mesas. Baznīcā dziedāja 30 cilvēku koris un no tiem lielākā daļa pusprofesionāļi, kuri lasa notis. Strādājot ar viņiem arī pats guvu nozīmīgu pieredzi. Šogad šo pienākumu deleģēju kādam studentam, kurš tagad stājies manā vietā.

–Lūdzu, pastāstiet, cik jums pašam nelīdzens, bet tomēr rezultātā veiksmīgs izrādījās muzikālās izglītošanās ceļš!

1957.gadā gāju iestāties Mūzikas vidusskolā Rēzeknē. Tās prasības es neizturēju, biju palicis pirmais aiz strīpas, tāda sajūta, it kā man tur nebūtu vieta. Taču rezultātā viss sakārtojās tā, ka es tomēr tiku Mūzikas skolā un to arī pabeidzu.

Pienāca kārta studijām, pirmo gadu stājos konservatorijā (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) un netiku, otrā gadā tomēr tiku, bet izdevās iestāties neklātienē, arī tikai pateicoties komponista Arvīda Žilinska atbalstam. Tā 1962.gadā sāku neklātienes studijas, atkal kāds pavērsiens – vienu studentu no klātienes iesauca armijā, Imants Cepītis saka, ka man jāstājas mācīties klātienē, tā studenta vietā. Tas bija ļoti vērtīgi, jo neklātienē mācību programmu apgūt ir grūtāk. Cepītis ir viens no tiem cilvēkiem, pasniedzējiem, kas nerēķinājās ar savām darba stundām, lai visādā ziņā palīdzētu audzēknim.

Kad konservatorijā galvenos eksāmenus biju nokārtojis, atkal pārgāju studēt uz neklātieni. Satiku Gvido Kokaru, tas jau visiem zināms meistars. Man atkal laimējās. Uzskatu, ka mans muzikālās izglītošanās ceļš veidojās mērķtiecīgi, kā Dieva vadībā. 

• Dzīves pamatvērtības, ar kurām veicat dzīves ceļu un visus šo iedvesmojošos darbus?

Māte mani audzināja stingri, bija likums, ka jāiet baznīcā, jāskaita pātari un jādzied korī. Bērzpils baznīca ir mana bērnības un jaunības baznīca. Manuprāt, dzīvē neizbēgami pie kristīgās ticības nonāk katrs. Ir dzīvē sastapti cilvēki, kas deklarē, ka Dieva nav, bet dzīves beigās tomēr sāk runāt citādi. Viens otrs saka, ka tas jau ir par vēlu, bet nekad nav par vēlu.

Šobrīd sabiedrībā kristīgā ticība ir nobīdīta malā, raksturīga ir brīvdomāšana. Lejot ūdeni, tas tecēs vienmēr tur, kur ir vieglāk. Tas pasaulīgais  ceļš liekas vieglāks un prasa mazāk piepūles, tomēr gribu teikt, ka līdz laikam.

–Šovasar Latvijas Radio raidījumā teikts,- Vitāla Kikusta rosīgā darbošanās rāda, cik būtiski norises pagastā var ietekmēt viens cilvēks. Kā jūs to komentēsiet?

Ir jāprot pateikt savs vārds, pierādot, pamatojot to, kāpēc ir vajadzīga tā vai cita darbība, tad gūsti atsaucību un ar tevi runā, tevī ieklausās. Tā 1970.gadā, atjaunojot tradīciju, saaicinājām korus no apkārtnes un noorganizējām Inčukalna Dziesmu svētkus, kuri joprojām notiek katru gadu. Un tā katrā padarītajā darbā.

– Kas ir jūsu atbalstītāji?

Bez tiem nevar, ir, kā saka, roku rokā jāiet. Viens nekad nav arējs, ir jābūt zirgam, jābūt ratiem. Ir jāsastrādājas, – man ir ļoti labi kolēģi, vienmēr saņemu atbalstu.

– Šogad svinējāt 80.jubileja, kam jūs izteiktu vislielāko pateicību?

Mātei, viņa bija galvenais ideologs manā dzīvē. Viņai bija četru klašu izglītība, rakstīja ar kļūdām, bet ar sirds gudrību viss bija kārtībā. Viņai gan Latgalē dzīvojot, gan Inčukalnā, visās četrās debespusēs nebija nevienas nesaskaņas, neviena ienaidnieka visriņkī. Tas ir atkarīgs no cilvēka iekšējās kultūras, dzīves uztveres.

• Kā jūs strādājat ar audzēkņiem, lai tie atgriežas pie jums?

Katram vadītājam jāmeklē kontakts, arī ar katru darbinieku. Tas nozīmē, ka gan diriģents Māris Sirmais, gan diriģents Sigvards Kļava runā ar saviem koristiem ar diplomātisku pieeju, – būtu vēlams iemācīties, vēlams ierasties, atnākt.

Bija tāds gadījums, uz Ameriku aizbrauca viens klarnetists, lai mācītu klarneti amerikāņiem. Alga – 30 dolāri par stundu. Viņš mācību iestādes direktoram prasa, lai iedod programmu, kas ir jāiemāca bērnam. Direktors atbildēja, ja tas audzēknis nākamreiz atnāks uz mācībstundu, tad būsi programmu izpildījis. Te ir tāpat. Ja ar bērnu neesi atradis kopīgu valodu, nekas nebūs.

Ja neveidojas sadarbība ar bērnu, es uzreiz meklēju vecākus. Ja vecāki ir atbalstoši – par muzicēšanu, tad viss notiksies. Ja māte teiks, lai bērns iet, ja viņš grib. Tas nozīmē, ka bērns pie pirmajām grūtībām pateiks, ka viņš vairs negrib. Tāpēc ir svarīga vecāku iesaiste: “Ja iesāki, bērns, tad uz priekšu, jāturpina mācības līdz pabeigšanai.”

Bērniem tiek pārāk bieži uzticēta izvēles brīvība, kaut viņi vēl tikai mācās un sāk saprast savus pienākumus.

• Vai jūsu bērni arī mācījās mūzikas skolā?

Saviem četriem bērniem arī uzstādīju mērķi, ka pabeiguši mūzikas skolu, tālāk ceļu varēs paši izvēlēties. Abi dēli un abas meitas prot spēlēt jebkuru instrumentu, kas skan pūtēju orķestrī. Jāpiebilst, ka dēli ar mūziku saistījuši arī profesiju.

• Kas jums sagādā gandarījumu?

Gandarījumu un prieku sniedz koncerti, kas izdevušies, Inčukalna Dziesmu diena, kopīgi izbraucieni. Katra darba rezultāts sniedz gandarījumu un priecē, un rezultātam ir jābūt katrā darbā.

• Vai gadās novērot arī citu attieksmi?

Diemžēl, ir nācies. Nevar būt tā, ka strādā, bet rezultātā tukšums. Lai gan reizēm redzu arī tādu attieksmi, darba diena pagājusi, alga tuvāk un labi. Tā nevar un nevajag tā būt. Skolotājam nevar būt atruna, ka bērns nesaprot, ka bērns nav spējīgs. Kaut kādam rezultātam, mazākam vai lielākam, ir jābūt darbā ar jebkuru bērnu. Mums jāstrādā ar tautu, nevis tikai ar eņģeļiem, spējīgākajiem audzēkņiem. Mums jāstrādā ar katru bērnu un, lai katram bērnam būtu vērojama izaugsme, kaut neliela. Loģiski ir tas, ja tev tas darbs nepatīk, tad to nevar strādāt. Rezultātu nevar sagaidīt arī tad, ja galvenais mērķis darbā ir alga.

-Kā jūs rīkojaties, ja audzēknim nav spožas spējas?

Man ir tādi audzēkņi, kuriem pielāgojam programmu, lai viņš varētu pabeigt mūzikas skolu. Nav pieļaujami nevienam teikt: “Tu neko nevari, nekam nederi.” Nē, tu deri, bet solists nebūsi. Īstenībā jau lielāko tiesu vajag pamatsastāva mūziķus.

-Kā jūtaties Inčukalna pagastā Siguldas novadā?

Protams, atšķirās tas laiks, kad paši bijām centrs, tagad centrs ir Siguldā. Lai gan pašlaik viss mums ir, šur tur tomēr jūtam izmaiņas. Agrāk pašvaldības transportu uz divām dienām varēju dabūt vieglāk, tagad nevar, pašiem jāapmaksā. Ir tāds teiciens – sunim ķēdi palaiž garāku, bet bļodu pavelk tālāk.

-Kas vēl ir jūsu interešu lokā?

Apmēram 15 gadus katru vasaru apceļojam Latgales baznīcas. Latgalē ir viens saimnieks, kurš mūs tur vienmēr izmitina. Sestdien mēs koncertējam vienā baznīcā, tad svētdienā – citā baznīcā, pie reizes arī eksursija. Šogad bijām Klaipēdā pēc līdzīgas programmas. Gribēju aizbraukt ar visiem uz Īriju, bet tomēr vienam cilvēkam tas izmaksā 1000 eiro, tas ir par dārgu mūsu cilvēkiem.

 Nākamgad brauksim uz Skaistkalni pie prāvesta Andreja Mediņa. 

Inčukalnā turpināsim gatavot garīgo programmu, kur varētu pievienoties arī Siguldas katoļu baznīcas koris. Uztāsimies Ziemassvētkos un vasaras izbraucienos. Mesu dziedāsim baznīcā, tautas namā – garīgās dziesmas. Šāds projekts pamazām top.

-Paaudžu solidaritāte – vai mūsdienās tā vēl ir?

Diemžēl, tā bija, bet vairs nav. Kamēr mana māte bija dzīva, viņa nodzīvoja līdz 94 gadiem, paaudžu solidaritāti vēl varēja just. Tēvs nomira jau sen, viņam bija vien 60 gadi. Mūsdienu jaunatne grib katrs savu un vairs nav tāda manai paaudzei ierasta sajūta – mēs esam viena saime. Tālu no tā visa ir daudzās ģimenēs.

Pamēģini to mācīt, vispār nenāks, nebrauks. Mēs tur neko nevaram darīt, to var salīdzināt ar riteni, kas traucās no kalna. Sprunguli liksi, būs avārija.

• Ko novēlat novada senioriem?

Saulainu laiku un uz priekšu! Būt optimistiem, neko vairāk neizdarīsi, jo esi tas, kas esi. Protams, ir cilvēki, kuri nevar, bet tomēr kaut nedaudz, katrs var. Tā ir sena teorija, ja apsēdīsies un pateiksi sev, ka es vairāk nevaru, tā arī būs. Jāiet un jākust, kamēr var, par kalnu gāšanu nerunāju. Kas nevar, tas nevar, bet ir tādi, kuri vēl kaut ko varētu darīt.     

  Ināra Miškina

Foto no V.Kikusta pers.arhīva