Ar pacietību un neatlaidību
Mālpiliete Lote Katrīna Cērpa saņēma profesora Pētera Laķa Jaunā zinātnieka balvu*. Viņa ir pirmā šīs balvas saņēmēja. Šogad Lote Katrīna absolvēja Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura līmeņa studiju programmu “Kultūras socioloģija un menedžments” un turpina mācīties Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņas mācību un radošajā dzīvē lielākais atbalsts ir ģimene, īpaši vecāki, kuri ļāvuši pašai izvēlēties un veidot savu dzīves ceļu.
Par visu vairāk intervijā ar Loti Katrīnu Cērpu.
- Lūdzu, īsumā iepazīstiniet ar sevi!
Esmu mālpiliete, tētis ir ar Mālpils saknēm, mamma ir no Kurzemes. Man vēl ir vecāks brālis un jaunāka māsa. Mācījos Siguldas Valsts ģimnāzijā matemātikas novirziena klasē. Tikko pabeidzu studijas Kultūras akadēmijā, taču vēl gads jāstudē Rīgas Tehniskajā universitātē, bakalaura programmā neklātienē apgūstu cilvēkresursu vadību.
–Apsveicu! Kā jūs jūtaties, saņemot profesora P.Laķa jaunā zinātnieka balvu?
Paldies! Balva tiek pasniegta pirmo reizi un, kad atnāca ziņa, ka tā tiks pasniegta man, tas bija pārsteigums. Tai pašā laikā biju priecīga un jutos arī pagodināta, jo balva nāk no Kultūras akadēmijas vides, kur esmu bijusi četrus gadus. Tas liekas ļoti mīļi.
– Kā nonācāt līdz bakalaura darba tēmai “Materiālā kultūras mantojuma nozīme teritorijas ilgtspējīgā attīstībā. Laidu un Ķimales muižu gadījumu izpēte”?
Runājot par izvēlēto bakalaura darba tēmu, muižas man vienmēr ir uzrunājušas, patikušas. Vidusskolas laikā bija tāds ceļojošais festivāls “Vadātājs”, tas katru reizi notika dažādās vietās un bieži vien muižās. Festivāls notika Veselavas muižā, Ungurmuižā, patika turp doties un piedzīvot mākslu tādā vidē. Piemēram, uzstājās deju kolektīvs, vēl arī skatāma laikmetīgā māksla, vienlaicīgi varēja iepazīt muižu. Tā dabiski attīstījās interese par muižām. Tā ir pietiekami laba un aktuāla tēma, pie tam ir attīstīti instrumenti, kā to pētīt. Vienkārši tas viss bija jāsaliek kopā.
–Kā jums vispār radās interese par pētniecību?
Kultūras akadēmijā studiju laikā esmu piedalījusies vairākos pētījumu projektos, tas arī radīja interesi par pētniecību, jo praksē varēja redzēt, kā tas viss notiek. Bija iespēja strādāt kopā ar pētniekiem, iepazinu procesu klātienē. Radās lielāka skaidrība par to visu,- nozīmīga pieredze.
Akadēmijai katru gadu ir iekšējie granti, kur var pieteikties ar savu ideju. Trešā kursa beigās ar kursabiedrenēm pieteicāmies, lai varētu veidot starpdisciplināru projektu par pētniecību un mākslu. Mēs pašas gatavojām visu, ieskaitot menedžmentu. Komanda bija izveidojusies tik laba, radot sajūtu, ka mēs visi esam radošajā procesā un mācāmies, vienlaicīgi gūstam prieku. Tas bija vērtīgi un izzinoši.
–Profesors Pēteris Laķis izcila personība, vai jutāt to, studējot Kultūras akadēmijā, kas ir viņa dibināta?
Jā, profesors Pēteris Laķis tiek godināts akadēmijā. Viņš tur ir tāda klusi dzīvojoša leģenda. Profesors tiek pieminēts visos lielajos pasākumos, konferenču atklāšanās. Interesanta, iedvesmojoša personība, par kuru ir daudz labu atmiņu stāstu no tiem, kas piedzīvoja akadēmiju kopā ar profesoru Pēteri Laķi.
– Vai saņemot P.Laķa balvu, vēlaties izteikt pateicību?
Domāju, ka vislielākais paldies pienākas maniem vecākiem, viņi vienmēr mani ir absolūti atbalstījuši, ir ļāvuši sekot savām interesēm. Kā tētis saka: “Seko savai sirdsbalsij.” Vecāki vienmēr ir veicinājuši apstākļus, lai tas būtu iespējams. Nekad neesmu saskārusies lielo lēmumu pieņemšanā, ka vecāki teiktu, kā man labāk darīt. Vecāki vienmēr radīja lielu izvēles brīvību, kas ir ļoti patīkami. Viņi vienmēr arī atbalstījuši mūsu visu trīs bērnu intereses, ko vēlamies darīt. Un tas ir skaisti.
Lielu paldies vēlos teikt arī Kultūras akadēmijas videi, pasniedzējiem. Mūsu programmas pasniedzēji, kas mums pasniedza socioloģijas un pētījumu lekciju kursus, bija ļoti iedvesmojoši. Varēja just, ka viņiem pašiem tā ir sirds lieta. Pasniedzēji vienmēr mūs rosināja uz vērtīgām diskusijām. Tev, kā studentam, ir svarīgi runāt līdzvērtīgi ar pasniedzēju par aktuāliem jautājumiem, tas liekas ļoti demokrātiski. Līdz ar to vide rada interesi par pārrunāto.
Kultūras akadēmija ir salīdzinoši maza augstskola, līdz ar to veidojās tiešas attiecības ar pasniedzējiem. Ja viņi pamanīja, ka tev kaut kas varētu interesēt, vai pats izrādi interesi, tad viņi atbalstīja, mēģināja iesaistīt un pavērt tev ceļu. Par to viņiem liels paldies! Pirmkārt, pasniedzējai Andai Laķei, kas bija mana bakalaura darba vadītāja, vienkārši fantastiska pasniedzēja, ar pozitīvu garu. Iveta Ķešāne pasniedza socioloģijas tēmas, arī Liene Ozoliņa un Ance Kristāla, visas superīgas un iedvesmojošas pasniedzējas. Paldies Ievai Vītolai, kas ļāvusi iepazīt tuvāk pētniecību darbībā.
-Kā jūs redzat jauno zinātnieku lomu sabiedrībā, tās attīstībā?
Droši vien šobrīd nejūtos kā tāds jauns zinātnieks, vairāk kā augstskolas students. Ir vēl daudz kur augt un izglītoties. Tas ceļš noteikti ir turpināms un salīdzinoši tāls. Manuprāt, tāds brīdis nepienāk, kad tu zini, ka esi gatavs. Vienmēr esi vairāk tādā jaunatklājumā, kaut ko uzzini, izmainās priekšstati par kaut ko, jāiet līdzi laikam un aktualitātēm. Aizraujošs un nepārtraukts process.
–Reti kurš jaunietis izvēlas studēt divās augstskolās vienlaicīgi…
Konkrēti tāds mērķis man nebija, vienkārši pēc 12.klases beigšanas biju samulsusi, vispār nevarēju saprast, kurā virzienā iet un ko darīt. Likās, ka tā būs drošāk, tāpēc izvēlējos apgūt divas tēmas. Tagad jau man ir izkristalizējies, kas interesē un padodas.
Vide arī sniedz savu devumu izglītošanās procesā. Rīgas Tehniskās universitātes neklātienes studijās ir atšķirīga vide, kāda tā bija Kultūras akadēmijā. Neklātienes studijās mācās galvenokārt pieaugušie, ar ģimenēm, darba pieredzi, tāpēc ir interesanti uzzināt viņu dzīves stāstus.
- Ko jums nozīmē Mālpils? Kāpēc forši dzīvot Mālpilī?
Ļoti jauka un mierīga, dabas ieskauta vide, piemērota ģimenei. Kad gribas mieru un harmoniju, tad jābrauc uz Mālpili. Mums ir ļoti skaists parks Mālpilī, sens un nomierinošs. Skaista ir Mālpils muiža. Mums ir divas upes, Mergupe un Suda. Man ļoti patīk ikmēneša tirdziņi, kur sabrauc dažādi amatnieki, mājražotāji, notiek tirdzniecība un mālpilieši satiekas.
Mālpils Zemenes arī ir ļoti izskanējušas un tiešām izaudzē garšīgas ogas. Mālpils Kultūras centram apritējusi 35. jubileja. Ēka ir ļoti liela un apdzīvota, daudz kas ir atjaunots: jauna skatuve, jauni krēsli zālē, foajē, arī labierīcības. Darbojas daudz amatierkolektīvu, man prieks, ka centrs dzīvo savu dzīvi un attīstās, ir neatņemama sastāvdaļa Mālpils dzīvē. Tur atrodas arī mūzikas un mākslas skola. Kultūras centrs ir aktīvs sociālajos tīklos.
Ir izveidota “Skulmju dzimtas mājas” ekspozīcija, kurai arī ir sava vieta Mālpils piedāvājumā. Katrs var atrast savu ceļu, kā atklāt Mālpili.
Ko vēl gribētos? Man gribētos, lai Mālpilī būtu kopstrādes telpa, kur varētu doties un mierīgi strādāt. Īpaši gadījumos, kad jādara kādi apjomīgāki darbi un vajadzīga koncentrēšanās. Protams, ka to var darīt mājās, viss kārtībā, bet mājās ir grūtāk saņemties tādam darbam. Mālpilī ir jaunieši, studenti, kam arī tāda kopstrādes telpa noderētu.
-Pastāstiet, lūdzu, vairāk par ģimeni!
Mamma ir matemātikas skolotāja, tētis strādā SIA “Norma K”.
Mamma ir ļoti radoša un mākslinieciska pēc savas būtības. Cilvēki parasti brīnās: “Vai tiešām jūs pasniedzat matemātiku, nevis vizuālo mākslu?” Vecāki un brālis dejo deju kolektīvos. Kad viņi dejo, mēs ar māsu ejam uz koncertiem.
- Kādas savas rakstura īpašības izceltu, kuras palīdzēja gūt atzinību?
Domāju, ka tā ir pacietība, un arī neatlaidība. Bakalaura rakstīšanas brīdī saskāros ar to, ka man bija jāveido metodoloģija, meklēju rakstus, lai saprastu kādi kritēriji jāizvēlas. Sāka likties, ka esmu tik tuvu, bet tas vēl nav tas, kas vajadzīgs, ka tūlīt sasniegšu rezultātu, bet vēl nav un nav. Vienā brīdī likās, ka nē, es to nevaru, bet tomēr tas spēks bija jāatrod. Tur bieži vien ir tā iekšējā neatlaidība, kas liek tev saņemties, ka iesāktais ir jāizdara līdz galam.
Man liekas, ka esmu nedaudz introverta, tāpēc man nav grūti stundām ilgi sēdēt pie datora, kaut ko lasīt vai rakstīt. Katrā ziņā, tas neliekas izaicinoši. Apzinīgums arī ir no svara. Komunikācijas prasmes, reizēs, kad jāatrod respondenti, jāpārliecina viņus piedalīties pētījumos. Nedrīkst padoties.
Ināra Miškina
Foto no L.K.Cērpas pers. arhīva
*Mālpiliete saņem profesora Pētera Laķa Jaunā zinātnieka balvu
Godinot profesora Pētera Laķa ieguldījumu Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) dibināšanā un attīstībā, veicinot bakalaura studiju līmeņa studējošo interesi par zinātnisko pētniecību, atbalstot studējošo iesaisti LKA akadēmiskās un lietišķās pētniecības aktivitātēs, LKA izlaidumā, kas notika 27. jūnijā, pirmo reizi pasniegta profesora Pētera Laķa Jaunā zinātnieka balva. Balvu saņēma mālpiliete Lote Katrīna Cērpa.
Pirmā profesora Pētera Laķa Jaunā zinātnieka balva 500 eiro apmērā pasniegta bakalaura studiju programmas “Mākslas” apakšprogrammas “Kultūras socioloģijas un menedžmenta” 4. kursa studentei un novadniecei Lotei Katrīnai Cērpai par ieguldījumu LKA īstenotajās pētnieciskajās aktivitātēs: iesaisti valsts pētījumu programmās, fundamentālo un lietišķo pētījumu projektos, LKA iekšējo pētījumu projektos, konferenču organizācijā un publikāciju izstrādē, kā arī izcili aizstāvētu bakalaura darbu “Materiālā kultūras mantojuma nozīme teritorijas ilgtspējīgā attīstībā. Laidu un Ķimales muižu gadījumu izpēte”.
Profesora Pētera Laķa jaunā zinātnieka balva nodibināta, lai veicinātu studējošo interesi par zinātnisko pētniecību, sekmētu interesi par starpdisciplināro pētniecību, celtu jauno zinātnieku zinātniskā darba prestižu, atbalstītu labākos bakalaura studiju līmeņa pētījumus, kā arī veicinātu studējošo iesaisti LKA akadēmiskajos un lietišķajos pētījumos.