Aglonas svētceļojums 2023

Vissvētākās Jēzus Sirds Siguldas katoļu draudzes gandrīz 50 svētceļnieki, pārsvarā Siguldas novadnieki, savu svētceļojumu sāka no Piedrujas, tad mazais ciemats Indrica, ceļš uz Krāslavu, vēlāk uz Izvaltu. Un tad jau vēl 22 kilometri un sasniegts galamērķis – Aglonas Dievmātes bazilika.

Ceļā mūs garīgi stiprināja prāvests Rihards Rasnacis, priesteris Emanuels Akubue, prāvests Eduards Voroņeckis, diakons Gatis Avotiņš.

Pievienotā vērtība

Svētceļojuma laikā apmeklējām senus dievnamus, kur dzirdējām daudzus stāstus un liecības par dziedināšanu un izglābšanos, paļāvībā uz Dievu. Bijām Piedrujas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcā (atklāšana 1759.g.)*. Tā atrodas Krāslavas novada Piedrujas pagasta centrā Piedrujā. Tas ir valsts nozīmes arhitektūras un mākslas piemineklis.

Svēto Misi svinējām Indricas Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcā (atklāšana 1655.g.)*. Tā atrodas Krāslavas novada Kalniešu pagasta Lielindricā. Dievnams ir unikāls koka arhitektūras piemineklis, vecākais koka dievnams Latvijā, bet tās draudze ir vissenākā Latgalē.

Bijām Krāslavas Svētā Ludviga Romas katoļu baznīcā (iesvētīta 1777.g.)*. Tā atrodas Krāslavas centrā, Dievnams ir spilgtākais Latgales baroka arhitektūras paraugs un otrā lielākā svētceļotāju vieta Latgalē pēc Aglonas, jo baznīcā atrodas Svētā Donāta mocekļa relikvijas. Baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Un svētceļojuma galamērķis Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu bazilika (atklāta 1788.g., iesvētīta 1800.g.)*, kas ir nozīmīgs Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta. 1980. gadā, Aglonas dievnamam svinot savu 200 gadu jubileju, pāvests Jānis Pāvils II piešķīra tai titulu “Basilica minoris”, vienīgais goda nosaukums dievnamam Latvijā. Tas tiek piešķirts baznīcai, kurā atrodas brīnumdarošas svētbildes, Svēto relikvijas un uz kurām dodas svētceļotāji, lai godinātu un pielūgtu Jēzu Kristu un viņa māti Jaunavu Mariju.

Romas katoļu Baznīcā tiek izšķirti divi baziliku veidi: “Basilica majoris” — lielā bazilika un “Basilica minoris” — mazā bazilika. Abu veidu bazilikas ir baznīcu goda nosaukumi.

Prāvests Rihards Rasnacis par svētceļojumu

Otro gadu mūsu svētceļojuma maršrutā iekļauta Krāslava un konkrēti Krāslavas Svētā Ludviga Romas katoļu baznīca, kur kalpo mans Garīgā semināra studiju biedrs, prāvests Eduards Voroņeckis. Uzrunāja tas, ka tuvojoties svētceļojuma laikam, prāvests Eduards zvanīja un jautāja, vai arī šogad ieradīsimies Krāslavā. Mani un pārējos šāda viesmīlība uzrunāja, tāpēc maršrutu izveidojām, ietverot ne tikai Krāslavu, bet arī Piedrujas baznīcu, kur arī kalpo prāvests Eduards. Viņš mums bija drošs pavadonis ceļa maršrutā gar Baltkrievijas pierobežu. Arī šoreiz jutāmies gaidīti un viesmīlīgi uzņemti.

Atskatoties uz mūsu draudzes svētceļojuma laikā piedzīvoto, vēl spilgti prātā man palicis pārbaudījums, kas parādīja, cik saliedēti kopā esam. Dodoties uz Krāslavu pa velomaršruta ceļu, kas ieskauts ar skaistiem, koptiem mežu masīviem, trīs reizes vajadzēja atbrīvot ceļu no nesenajā vētrā kritušiem kokiem. Iesākumā dažas sievas izteicās, ka tā ir vīru darīšana. Taču rezultātā vīriem un arī sievām nācās apvienot spēkus, un šķēršļi tika ātri vien novākti. Lauzto zaru lasīšanā iesaistījās visi, arī bērni, kuru svētceļnieku rindās bija daudz. Tas priecē, jo ienesa dzīvīgumu visā ceļā.

Vēl esmu priecīgs, ka priesteris Emanuels Akubue no Nigērijas, kurš kalpo mūsu draudzē četrus mēnešus, veiksmīgi izturēja svētceļojumu uz Aglonu, kas viņam bija izaicinājumiem pilns. Tā ir kā priestera Emanuela iestiprināšana latviešu priestera kārtā.    

Bez ērtībām pēc vērtībām

Šo trāpīgo apzīmējumu svētceļojumam izteica Vabeļu ģimenes pārstāvji. Un tiešām, ceļš prasīja netikai koncentrēšanos veicamajam attālumam, – kopumā ar kājām veicām apmēram 70 kilometrus, bet arī pielāgošanos apstākļiem. Par laimi solītais lietus izpalika, bet citām svētceļnieku grupām nācās pārvarēt arī nokrišņu ietekmi. Mūsu vidū bija vairākas ģimenes, kuras jau var dēvēt par pieredzējušiem svētceļniekiem. Viena no tādām ir arī Vabeļu ģimene, kur ceļā devās vecāki kopā ar saviem pieaugušajiem dēliem.

Vabeļu ģimenes stāsts

• Lūdzu, pastāstiet par Vabeļu ģimenes svētceļojumu pieredzi (cik gadus, kā tas aizsākās)?

Marita Vabeļa: Daudzus gadus dzīvoju Siguldā, bet pati esmu no Latgales. 90.gadu sākumā, kad varēja jau doties svētceļojumos, es, toreiz apmēram 16 gadīga, ar draudzenēm devāmies kopā ar Viļānu draudzi. To gan vairāk uztvēru kā izklaidi, iespēju izrauties no ikdienā ierasti veicamajiem lauku darbiem. Pēc tam nākošais svētceļojums jau man bija studiju laikā. Tas bija mans garākais svētceļojums, kuru sāku iet no Rīgas uz Aglonu, kopumā gandrīz divas nedēļas. Toreiz guvu brīnišķīgu pieredzi, lūgšanu sadraudzību, kā arī apzinātāk veidoju attiecības ar Dievu.

Jelgavā studiju laikā iepazinos ar tagadējo vīru Pāvelu, izveidojām ģimeni. Pirmo dēlu Ričardu svētceļojumā paņēmu līdzi, kad viņam bija apritējuši 7 gadi. Toreiz meklējām kādu draudzi, kas iet mazāku skaitu dienu, jo Siguldas katoļu draudzē bija pieņemts iet garus svētceļojumus. Gājām ar Barkavas draudzi, toreiz mana mamma vēl palīdzēja ar saziņu, jo es ar ģimeni jau  dzīvojām Siguldā. Šis Ričarda pirmais svētceļojums izvērtās man un Ričardam par brīnišķīgu pieredzi. Grupā bija daudz jauniešu, kas manu dēlu ātri pieņēma, tādu, kāds viņš tolaik bija, jāsaka, grūti valdāms un ļoti aktīvs. Tāda mana dēla beznosacījumu pieņemšana man, kā mammai, bija ļoti svarīga, jo tas laiks mums ar dēlu nebija viegls, viņa aktivitāšu dēļ. Šajos svētceļojumos pati daudz iemācījos, kļuvu pieņemošāka un daudz iecietīgāka pret citiem.

Pati jau vairs neskaitu, cik reizes esmu devusies svētceļojumā, bet Ričardam (20) šogad bija 13.reize svētceļojumā uz Aglonu. Priecājos, ka mana aizrautība ar svētceļojumu uz Aglonu nu jau piemīt arī Ričardam. Jau otro gadu viņš uz Aglonu devās ar savu draudzeni. Priecājos, ka šogad pēc kāda pārtraukuma svētceļojumā mums pievienojās arī otrais dēls Kristaps. Veidot attiecības ar Dievu, tas ir abu dēlu lēmums. Mēs, kā vecāki, ticam, ka tas ir tāds labs pamats viņu turpmākai dzīvei, ko mēs varam dot abiem dēliem.

Man personīgi svētceļojums iedod tādu esenci tam, kas tad ir tā kristieša būtība. Caur šo ceļu ejot, pārvarot grūtības, kad ir arī nogurums un dažādas situācijas, kā tās risinām saticībā un tuvākmīlestībā. Ceļojuma laikā var just Svētā Gara klātbūtni, kā risinās lietas, kuras nav mūsu spēkā atrisināt. Dievs caur cilvēkiem darbojas un dod gan palīgus, gan padomu kā rīkoties. Tā ir tāda brīnišķīga pieredze, kas mani stiprina visu gadu. Šogad svētceļojums bija četras dienas un divas dienas Aglonā, tie ir tādi jauki svētki mūsu ģimenei.    

• Bez ērtībām pēc vērtībām. Tā jūs atbildējāt uz jautājumu, kas jums ir svētceļojums. Lūdzu, pastāstiet vairāk, kādas neērtības jāpārvar, un, kas ir tās vērtības, ko gūstat?

Ričards Vabeļs: Šeit var uzskaitīt daudz neērtības: gan laikapstākļi, uz kuriem neskatoties ir jāturpina ceļš tālāk, gan agrā celšanās no rīta, gan gulēšana uz grīdas, bet, ienākot Aglonas bazilikā, viss aizmirstas un ir gandarījums par paveikto ceļu.

Galvenās vērtības, ko ieguvu šajā svētceļojumā, ir iespēja būt tuvāk Dievam un būt kopā ar saviem ģimenes locekļiem. Ikdienā katrs ir savos darbos, bet svētceļojums ir unikāla iespēja, kur var pavadīt ar viņiem ilgāku laiku kopā, neskatoties uz nogurumu, kas ir sakrājies visas dienas garumā.

• Kādas pārdomas raisījās svētceļojuma laikā, redzot Latgales laukus, ceļu krucifiksus, pilsētiņās satiktos cilvēkus?

Noteikti ir jāpiemin cilvēku laipnība, kas Latgales laukos ir spilgti izteikta. Runājot par ceļu, man bija prieks, ka mēs gājām gar pašu Baltkrievijas robežu, un tā bija lieliska iespēja redzēt, cik dažāda un skaista ir Latvija, jo īpaši atmiņā palicis ceļš, kas vijās pa skaistiem, koptiem mežiem.

• Augusta sākumā norisinājās 37.Pasaules Jauniešu dienas Portugālē. Pāvests Francisks, notikuma apmeklējuma laikā teica, ka Pasaules Jauniešu dienas parāda, ka brālīga pasaule ir iespējama. Lisabonā pulcējās 1,5 miljoni jauniešu no visas pasaules, lai piedzīvotu ticības prieku.
• Vai jūs tam piekrītat?

Es tam piekrītu, jo nav svarīgi, kurā pasaules malā tu dzīvo, Pasaules Jauniešu dienas tikai parāda, cik pasaule savā starpā spēj būt vienota. Ticība Dievam ir tas, kas palīdz vienotībai pastāvēt.

Ināra Miškina

Fotogrāfijas no Siguldas katoļu draudzes arhīva

*Raksta tapšanās izmantoti fakti no www.wikipedia.org