Jēkabiem – jaunrudzu maizes svētkiem Āraišu vējdzirnavās – 20 gadi!
Rudenīgi, lai gan sācies tikai augusts. 2023.gada 30. jūlijā Āraišu vējdzirnavās atkal svinējām Jēkaba dienu, jauno rudzu un miežu maizes dienu. Pagājuši 20 gadi kopš pirmajiem Jēkabu svētkiem, ko šajā vietā organizēja Gaujas Nacionālā parka darbinieki un vējdzirnavu mājas ģimene. Āraišu vējdzirnavas iekšpusē bija pilnīgās drupās – to atjaunošanu 1984.gadā paveica Gaujas Nacionālā parka amatnieku grupa Ādolfa Bitmeta vadībā. Ādolfs bija dzirnavnieka dēls 4. paaudzē no Kalna – ūdens dzirnavām Lenčos, kuras tolaik vēl darbojās un tur melderis bija Ādolfa brālis Romāns Bitmets. Šīs dzirnavas arī atrodas Gaujas nacionālajā parkā.
Āraišu vējdzirnavas senos laikos sauktas par Drabešu muižas vējdzirnavām, jo tās 1852. gadā cēluši Drabešu muižas īpašnieki: Pēteris Heinrihs fon Blankenhagens (1827+1898) un viņa tēvs Džons/Johans fon Blankenhagens (1798+1884). No Drabešu muižas uz vējdzirnavām ved skaista aleja. Pateicoties nejaušībai un iepazīstoties ar Akenstakas muižas ūdensdzirnavu īpašnieci Mariku Celmu, esmu iztulkojusi fon Blankenhagenu dzimtas pārstāvja Herberta fon Blankenhagena grāmatu “Pasaules vēstures malā”, Madris, 2018, bet vēl interesantāk bija tulkot viņa māsai sudrabkāzās dāvāto bērnības atmiņu manuskriptu “Atmiņas no vecās Vidzemes.Klingenberga -Rīga .1892-1913” (Madris, 2020), kur plaši tēlota fon Blankenhagenu dzimta, tās devums Vidzemes lauku attīstībai un dzimtas cilvēku likteņi. Pēc pirmās grāmatas iznākšanas no dzimtas arhivāra Frīdriha fon Blankenhagena ieguvu šo reto dzimtas saieta fotogrāfiju Drabešu muižā. Liela daļa no viņiem atdusas Āraišu Vecajos kapos, arī abi vējdzirnavu cēlāji.
2003. gadā Gaujas nacionālais parks svinēja 30 gadu jubileju un bija arī starptautiskais kultūras tūrisma gads. Es kā kultūrvēstures eksperte un etnogrāfe ierosināju organizēt akciju “Iepazīsim kultūrvēsturiskās vērtības Gaujas nacionālajā parkā!” Nacionālajā parkā ir 9 kultūrvēsturiskās zonas teritorijas. Katrai vietai īpašu zīmogu un dalībnieka lapu izgatavoja Gaujas nacionālā parka māksliniece Daiga Segliņa, arī leģendu vietai – Zvārtes iezim – devona smilšakmens iezim pie Amatas upes. Katram dalībniekam savā dalībnieka lapā bija jāsavāc 10 zīmogi. Bez tam katrā vietā notika arī viens pasākums. Kopā ar vējdzirnavu māju toreizējo saimnieci – Veltu Grundules kundzi un viņas meitu Vinetu Cipi, kuras vēlējās pasākumu ārā pie vējdzirnavām un , vēlams, vasarā, nolēmām, pēc mana ieteikuma, svinēt Jēkaba dienu – jaunrudzu maizes svētkus. Toreiz vācu teicēju stāstījumus par maizes cepšanu un ar lielu sajūsmu lasīju dzejnieka Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumiņu “Viddivvārpā”, kurā viņš tik skaisti raksta par Jēkabiem – kukuļa dzimšanas dienu: “Mēs Jēkabos svinam kukuļa dzimšanas dienu.Nāc tieši Jēkabos ciemos , ja tu gribi skaisti elpot!”
Pirmajā gadā ļoti izdevušies bija tieši Jēkabi Āraišu vējdzirnavās un Miķeļi Vaidavas krēslinieka sētā pie keramiķes Īrisas Vainovskas, kā arī akcijas noslēguma pasākums – Ziemassvētki Veselavas muižā , kas tika veidoti pēc Ernestīnes fon Šulcas-Ašeradenes, dzimušas baroneses fon Kampenhauzenas Veselavas muižā, atmiņām. Svētki bija gaismas un prieka pilni, bija mirdzošas egles un balti tērptas meitenes ar ziedošiem Ziemassvētku kaktusiem rokās. Tos dāvanā saņēma katras vietas saimnieki. Toreiz mani draugi un ģimenes locekļi notamborēja 80 mazus, baltus eņģeļus, lai katram mazajam svētku viesim būtu savs eņģelītis.
Atskatoties uz Jēkabu svinēšanu, es redzu savu mammu Ilgu – Birutu Skudru gan maizi cepot, gan stāstot par maizi pie vienkoča abras un citiem maizes cepšanas piederumiem Kukulīša takā, vienmēr ar baltu blūzi un baltu lakatiņu, un vienmēr ar brāļa ģimeni un bērniem – Karlīnu, Luīzi, Silvestru. Man tika palīdzējuši visi – arī citi radi, draugi un ļoti daudz– kolēģi no Gaujas nacionālā parka. Es redzu arī daudzus cilvēkus, kuri bija pie Jēkaba galda ar savu pašceptu maizi un maizītēm. Āraišu cepēja Zenta Kazaka, siguldietis Hermanis Eglīte, lielvārdietis Aivars Grīnbergs, madonietis Andrejs Broks, āraišniece Laima Prindule, cēsinieki Pārsla Zaķe un Agnis Elperis, Dace Saulīte no Mores, Daiga Karlsone no Sidgundas, arī īstā latvju saimniece Ilze Briede un daudzi citi. Kopš 2006. gada mālpiliete Lauma Krastiņa vienmēr ir bijusi Jēkabos ar savām labi zināmajām maizītēm – karašiņām – ar biezpiena cepurītēm. Mans dēls Mārtiņš vienmēr slavēja šīs brīnišķīgās karašiņas – nekas nevar būt garšīgāks par Laumas karašiņām! Kupls mālpiliešu pulciņš vienmēr rosījies pie Mīļmaizītes abras – Lauma Tomiņa, Mirdza Ūķis, Agnese Hildebrande, arī Laumas Krastiņas meita Gundega un mazmeita Gabriela un citas. No Mālpils bija arī Lidija Sīmanes kundze, kura Maizes svētkos ieradās ar saviem gardajiem Kurzemes sklanduraušiem – ar burkāniem un kartupeļiem pildītiem rudzu raušiem. Viņa nodzīvoja 107 gadus! Mēs Mālpilī tikām skaisti nosvinējuši viņas 100 gadu jubileju. Tagad viņa ir kopā ar manu dēlu Mārtiņu satikušies uz visiem laikiem – mūžībā.
Katru gadu Kukulīša takā strādāja gan Gaujas nacionālā parka kolēģi, gan draugi, gan daudzi manas ģimenes locekļi, sevišķi brālis Indulis ar savu ģimeni. Takā vienmēr bija iekļauta malšana ar rokas dzirnavām, kas atrodas vējdzirnavu 2.stāvā, uz dzirnakmens vienmēr tika veidots savelkamais zīmējums vai zīmēti kukuļi un dzirnavas, ilustrētas tautas dziesmas. Pie Mīļmaizītes abras tapa karašiņas, pie pirts tika stāstītas ganu lietas un iepazītas zāļu tējas.Vienmēr Kukulīša takā bija Maizes gudrības, Pasaku koks un māla kliņģeru un kukulīšu gatavošana.Tika stāstīts par labībām un graudiem. Vasaras slietenī, ko pirmajā Jēkabu gadā uzcēla vietējie un Gaujas nacionālā parka amatnieki Alberta Vempera vadībā, tika ceptas Annas pankūkas, blakus reizēm tapa rudzu miltu biezputra un uz ugunskura gatavots siers. Bija reize, kad mācījās aizsiet labības maisu, bija reize, kad visi kopā gleznoja Āraišu vējdzirnavas. Ar kokamatniekiem kopā tapa dzirnaviņas, vēja spēles, svilpes un karotes. Rotaļpļaviņā dejoja, dziedāja, gāja rotaļās un dzina uz mājām koka cūciņas. Mājas ļaužu uzceltajā āra krāsniņā bija gan rudzu kukulīšu, gan karašu cepšana un cepēju meistarklases. Jaunās vējdzirnavu saimnieces Vinetas Cipes un viņas meitas Asnates rosinātas, pulcējās tortes cepējas.Tortēm noteikti jālieto arī rudzu milti!
Pat laikā, kad visu pārmaiņu dēļ palikām bez iestāžu palīdzības, Kukulīša takā palīdzēja daudzi kolēģi un draugi. Tad enerģiski visu savās rokās ņēma mājas jaunā saimniece Vineta Cipe – lai vējdzirnavu māja izstaro prieku un viesmīlību! Vinetai talkā nāca meita Asnate un citi radi. Šeit tika organizētas kāzas, koncerti, skolēnu izbraukumi ar ēdināšanu, kā arī dažādas jautras tikšanās. Palīgā nāca Amatas novada vadība un Lauku atbalsta dienests, Eiropas projekti. “Lauku ceļotājs” organizēja Rudzu ceļu visā Latvijā un izdeva arī skaistu bukletu, pastkartes, un receptes. 2022. gada Jēkabi – Maizes diena Āraišu vējdzirnavās bija arī Rudzu ceļa projekta noslēguma svētki. Tika prezentēta ne tikai maize, bet arī Latvijas sidrs. Uz Āraišiem tika atvesta Zirgu izrāde no Latgales, Krāslavas novada “Klajumiem”. Bija krāšņi un bagāti svētki. Skaisti, ka pievienojas jaunas cepējas – Inita Sliede no Auļukalna un Ance Bumble no Lēdurgas. Svētkos dziedājuši: bērnu folkloras kopa “Senlejiņa”, folkloras kopa “Pērlis”, “Putni”, Dainas Klints un Andra Rozes ģimenes, muzicējis Gatis Indrevics ar draugiem, Aiga Auziņa, Luīze Elīna Skudra. Zem Pasaku koka Kukulīša takā bijis Pasaku valdnieks Guntis Pakalns, Inita Šalkovska un citi stāstnieki, bet visilgāk RLB Folkloras komisijas Sprīdīša skola ar dažādiem siena, labības un kartupeļu tēliem Margitas Porietes un Aināra Ozoliņa prasmīgā vadībā. Liels ieguvums bija arī Priekuļu graudu speciālisti ar Baibu Ošmani. Vienmēr izpalīdzīgas bijušas inčukalnietes: Tautas nama vadītāja Inga Freimane un māksliniece Iveta Rozentāle. Ir tik labi, ja vari paļauties uz draugiem!
Arī tirgus pie vējdzirnavām ar katru gadu kļuva arvien lielāks. Sākumā to sauca par Kukuļtirdziņu un tas bija neliels, paredzēts amatniekiem un maizes cepējiem, bet tagad izvērsies par lielu tirgu ar dažādām precēm. Tā ir pienācis 2023. gads, kad es atvadījos no Jēkabiem – jaunrudzu maizes svētkiem. 20 gadi ir ilgs laiks. Mani mīļie ir prom… un man vēl jāsakārto savāktās atmiņas, fotogrāfijas, dokumenti, jāpabeidz iesāktās grāmatas. Lai maizes godināšanas svētki turpinās! Paldies Āraišu vējdzirnavu kalnam, paldies vējdzirnavu māju dzimtai un saimniecēm, paldies manai ģimenei, kolēģiem, draugiem, dziedātājiem un spēlētājiem. Kā vieni no skaistākajiem man atmiņā palikuši Jēkabi – jaunrudzu maizes svētki 2012.gadā, kad ciemos bija prasmīgās Igaunijas Tartu Lauksaimniecības muzeja un Kurgjas maizes cepējas, kā arī brīnišķīgā Lietuvas maizes cepēja – etnogrāfe Sigita no Šauļu Aušros muzeja ar saviem mazajiem “vārnēniem” (mazajiem kukulīšiem putnu veidā). Igaunietēm savukārt bija laimes “cūciņas”. Bagāti un skaisti ir bijuši Jēkabi. Lai svētība mūsu maizei!
Katram laikam ir savas zīmes. Tās kļūst citādas, ne vienmēr saskanot ar dvēseles sajūtām, tāpēc ir labi laikus uzņemt citu virzienu. Ar to pasaule nesabrūk, tā vienkārši kļūst savādāka.
Indra Čekstere
Fotogrāfijas no I.Čeksteres arhīva