Ilgojos pēc Latvijas dabas

Latvijā viesojās Sanfrancisko Jaunais teātris, un tā trupa Latvijas skatītājiem parādīja ko nebijušu – izrādi “Anšlavs un Veronika” un iestudējumu “Ķēves dēls Kurbads”.

Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš un Taira Zoldnere no Amerikas spēlēja Anšlavu Eglīti un viņa sievu, mākslinieci Veroniku Janelsiņu Sanfrancisko Jaunā teātra izrādē “Anšlavs un Veronika”. Iestudējumu par latviešu emigrācijas gaitām pēc Raimonda Staprāna lugas motīviem veidoja režisores Māra Luisa (Māra Lewis) un Karīna Vasiļevska-Dāsa.

Piedāvājam stāstu ar Karīnu Vasiļevsku-Dāsu.

Karīna Vasiļevska-Dāsa par Anšlavu Eglīti, bērnības vasarām Inciemā un izrādi “Anšlavs un Veronika”, Sanfrancisko Jauno teātri.

• Lūdzu, pastāstiet par bērnības atmiņām, kas saistītas ar viesošanos Inciemā.

Inciemā dzīvoja mana krustmāte Intastante – manas mammas skolas laiku labākā draudzene. Viņa dzīvoja pilnīgi jaunā Līvānu mājā, kas man toreiz šķita kaut kas pilnīgi nepārspējams, jo mums toreiz pat nebija pašiem savas vannas istabas. Viņas meitai Aijai, kas bija ar mani vienā vecumā, bija plates, kuras es viņai līdz apnikumam lūdzu likt klausīties. Mājai blakus bija mežs, pa kuru staigāja viņu kaķis Incis un vāca ērces. Man kā pilsētas bērnam likās, ka ērce ir kaut kas nāvējoši briesmīgs, tāpēc biju pārsteigta, ka Aija tās vienkārši tā viņam vilka ārā. Mēs arī pa to mežu daudz staigājām. Atceros vienu saules pielietu pastaigu pa svaigi apsnigušu meža ceļu, no kuras ir saglabājušās arī bildes.

Līdzīgi Anšlavam Eglītim tieši vasarās pavadīju vairāk laika Inciemā ar krustmāti, Aiju un viņas mazo brāli Andri, kuru gan visi toreiz sauca par Andrīti, jo arī viņa tēvs bija Andris. Tur es noteikti liku visiem spēlēt teātri. Jau pieaugušā vecumā Aija man atzinās, ka tieši manu jau toreiz attīstīto režisores ambīciju dēļ, viņai ne īpaši patika viesoties pie mums Rīgā, jo tur bija jādara viss, ko es liku. Kad bijām Inciemā, tad viņai bija mazliet vairāk kontroles pār situāciju. Protams, braucām uz Siguldu. Spilgti atceros, ka man vienmēr vajadzēja apmeklēt Turaidas Rozes kapu, kāpt augšā pa augstajām trepēm vai ieiet Gūtmaņa alā un iztēloties, kā tā Maija to lakatiņu ap kaklu tina. Nosliece uz dramatismu man bija izteikta jau toreiz.

• Kad uzzinājāt par rakstnieku Anšlavu Eglīti?

Droši vien pirmo reizi skolā, kad mācījos padziļināto literatūru pie skolotājas Šadinovas Rīgas 2. vidusskolā. Tie jau bija pārmaiņu laiki, un mēs lasījām t.s. “trimdas” autorus, bet tā īsti es iepazinu Eglīti teātrī caur viņa lugām, jo pusaudžu gados es teātra sezonas laikā apmeklēju vismaz vienu izrādi nedēļā. Noteikti atceros “Kazanovas mēteli” ar Hariju Liepiņu un Akvelīnu Līvmani, arī “Bezkaunīgos večus” ar nepārspējamo trijotni – Jāni Kubili, Kārli Sebri un Alfrēdu Jaunušānu. Elza Radziņa bija Zuzanna. Man šķiet, ka es redzēju pēdējo izrādi. Prātā palikusi arī “Omartija kundze” kāda no trimdas teātru interpretācijām, bet laikam TV ierakstā.

Bet pirmo romānu apzināti izlasīju, gatavojoties “Anšlava un Veronikas” izrādei. Tas bija romāns “Es nepievienojos” par Floriānu Kalderu, latviešu izcelsmes puisi, kas meklē savu identitāti Kalifornijas hipiju laikos un iekļūst nepatikšanās ar teroristiem. Ņemot vērā, ka man pašai aug divi bērni ASV, tur bija daudz materiāla pārdomām par latvisko identitāti.

• Gan rakstnieku Anšlavu Eglīti, gan jūs aizrāva teātris. Vai to ir iespējams salīdzināt?

Eglītis nāca no mākslinieku un rakstnieku ģimenes un jau no bērna kājas elpoja gaisu, kurā virmoja visas veida radošās izpausmes. Mana ģimene, kaut arī izaudzinājusi vairākus literārus talantus, gāja vairāk skolotāju-zinātnieku no vienas puses, un amatnieku-rokdarbnieku – no otras – virzienā. Uz teātri gan veda mani jau pavisam mazu gan mamma, gan vecvecāki. Ne tikai Leļļu vai Jaunatnes teātri, jo atceros bērnībā redzētas izrādes gandrīz visos Latvijas teātros. Vasarnīcā Gaujā mums pretim dzīvoja aktieris Imants Adermanis un viņa sieva Laimdota. Tas iespējams mazliet līdzinājās Eglīša bērnības pieredzei, kad viņa privāto telpu regulāri šķērsoja dažādas slavenības. Bet tikai mazliet, jo pie Adermaņiem nebija nekādas bohēmas un svarīgākās bija manas attiecības ar Laimdotastanti. Viņa man iedeva perspektīvu par teātri, ieskaitot to, ka tā ir smaga izvēle.

Teātris mani personīgā līmeni vienkārši ļoti pievilka. Bērnībā spēlēju Rīgas Pils tautas teātrī “Zīļuks”. Pēc tam, kā jau minēju, burtiski aprijāju visu, ko sniedza 90to gadu pirmās puses teātra ainava. Rakstīju kladē atsauksmes katrai izrādei, kā arī – cik katra izrāde maksāja, ko tagad amizanti lasīt. Kad 1996. gadā iestājos universitātē ASV (Masačūsetas štatā), pirmajā gadā izvēlējos vienu teātra kursu, bet tomēr valodas barjera toreiz bija pārāk liela, un tā kļuvu par sociālantropoloģi, nevis ar profesionālo teātri saistītu personību.

Kad 2016. gadā Sanfrancisko satiku Māru Luisu un bērni bija jau mazliet paaugušies, atgriešanās pie teātra bija apbrīnojami viegla, jo īpaši tāpēc, ka tā notika caur bērnu lugu, kas atsauca atmiņā bērnības aktrises gaitas. Uzvedām “Emīlu un Berlīnes zēnus”, un es biju Emīls. Turklāt es biju tam tik gatava, ka varēju savienot arī ar saspringto darbu pie sava doktora darba, ko pabeidzu 2020. gadā.

• Sanfrancisko Jaunais teātris – kādu vietu tas ieņem jūsu dzīvē?

Ļoti lielu. Man ir paveicies, ka dzīvoju vienīgajā vietā ASV, kur darbojas aktīvs latviešu teātris, turklāt tāds, kas allaž gatavs uzņemties jaunus izaicinājumus, strādāt ar profesionāliem aktieriem un režisoriem no Latvijas, veikt antropoloģiski filigrānu izpētes darbu, strādājot pie tādiem avotiem kā Raimonda Staprāna lugas “Anšlavs un Veronika”. Ja man jāapkopo viss, ko es daru Sanfrancisko Jaunajā teātri vienā vārdā, tad tas droši vien vēl aizvien ir – antropoloģija, kas, kā zināms, ir cilvēkpētniecības nozare. Izpaužos kā aktrise, dramaturģe, režisore, un mans jaunākais ampluā – video veidotāja. Tas ir manai dabai pilnīgi pretējs pasākums, jo neesmu tehnisks cilvēks. Toties stāstu māku izstāstīt. “Anšlavs un Veronika”, piemēram, ir stāsts par pretišķīga rakstura mākslinieku kopā savītām dzīvēm. Tās iespējams nebūtu palikušas tik sasaistītas, ja viņi nebūtu atradušies trimdā kā vienīgais viens otra intelektuālais balsts.

• Ko sagaidāt no viesošanās Latvijā?

Ļoti gaidu viesizrādes, iespēju Latvijā parādīt visu, pie kā mēs tālumā tik cītīgi esam gadiem strādājuši. Uz Latviju vedam arī pēc Valda Zepa paradoksālā romāna “Ķēves dēls Kurbads” veidoto izrādi ar tādu pašu nosaukumu, kurā esmu uz skatuves visu laiku. Izrādes režisors ir Viesturs Meikšāns, un to varēs redzēt dienu pirms “Anšlava un Veronikas” – 29. jūnijā Līgatnes Zeitā.

Gaidu arī Dziesmu svētkus kā iespēju kopā ar pusaudzi meitu kopā dziedāt folkloras kopā “Sanfrancisko Migla”, kā arī abiem bērniem parādīt, kāda Latvija ir šajos svētkos. Viņi gan tos jau ir pieredzējuši, bet šobrīd ir daudz apzinātākā vecumā. Izaugot Kalifornijā, viņu attiecības ar latvietību ir saspīlētas. Mana lielākā cerība ir, ka šī vasara viņiem dos nelielu iespēju mazliet iemīlēties Latvijā, tās tvanošajos laukos un iespaidīgajā metropolē. Latvija noteikti piedāvā kaut ko, ko ASV grūtāk iegūt – personīgo brīvību. ASV bērnus līdz gandrīz pieaugušā vecumam pierasts ļoti stipri pieskatīt.

Un pašai sev – es ilgojos pēc mirkļa, kad pilnībā varēšu savienoties ar Latvijas dabu, tādu, kādas nav nekur citur pasaulē, būt divatnē ar jūru vai gaileņu mežu.

P.S. Materiālu laboja mākslīgais intelekts. Jūsu atsauksmes par teksta labojumu var atstāt komentāros. Paldies!